Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Vaiņodes novadā Dēseles dārziem un dzirnavām dod jaunu elpu

“Vaiņodes novadam mēs esam jaunums,” zina teikt Sanda Ļaudāma. Viņas ģimenes plašā graudkopības un sēklkopības saimniecība Saldus novada Nīgrandes pagastā esot tālākā, kas robežojas ar Embūtes pagastu. Pāri robežai “kāpuši”, kad šeit piedāvāts nomāt zemesgabalu. “Pa ceļam uz jauno apstrādājamo lauku redzējām, ka Dēseles dārzi jau divus gadus aug ciet.” Tagad Sanda un Raivis Ļaudāmi ir gan dārzu, gan Dēseles dzirnavu saimnieki.

Dārzi prot pārsteigt
Tieši tad, kad Ļaudāmi par šo vietu ieinteresējušies, bijušais īpašnieks vēlējies pārdot septiņus hektārus. “Kad izstaigājām teritoriju, sapratām, ka gribam pamēģināt, uzdrīkstēties un darīt.” Pirmajā platībā turpinājuši audzēt tur esošās mellenes un sējuši graudus. Tagad augu sekai iesēti gan aunazirņi, gan lielie pelēkie zirņi.

Slēdzot nomas līgumu par pārējo teritoriju, atjaunojuši iepriekšējos dārzus. Jau pagājušajā gadā, ko saimniece sauc par iesildīšanos, ievākuši pirmās ražas. “Šogad ļoti intensīvi ejam visā iekšā un domājam tirgū startēt nopietni.”
S. Ļaudāma norāda, ka dārzkopība ģimenei ir papildu nozare, ar ko nodrošināt darbu cilvēkiem, kā arī drošības spilvens. “Šis mums kā graudkopjiem ir izaicinājuma gads – nezinām, vai un ko varēsim novākt.”
No kopējās Embūtē apsaimniekotās 30 hektāru teritorijas dārzi aizņem trešo daļu. Pamestie dārzi bijuši aizauguši, piedrazoti, žogs sabojāts.

Zemenes tiek audzētas tuneļveida siltumnīcās. No Anglijas ievestā šķirne izstādīta maija vidū, bet ražot sākšot jūlijā. Pilienlaistīšana un dabiskā vēdināšana nodrošinot ogu attīstības neatkarību no laika apstākļiem. Vasaras avenes un kazenes Ļaudāmiem esot jauns izaicinājums, bet ābolu raža derēšot sidram un vīnam. Dārzā ir arī vairāku deserta šķirņu ābeles un plūmes.
Šogad iestādīti vairāk nekā 400 sausseržu stādu, baudītas jau pirmās to ogas. “Runājam ar uzpircēju kompānijām, kas viņiem interesē, jo svarīgi zināt, ka ogas tiks realizētas,” stāsta saimniece.

Dārzos notiekošie procesi spēj arī pārsteigt. “Nebiju sastapusies ar to, ka jau pirms Jāņiem bija gatavi ķirši.”
Jūnija beigās vai jūlija sākumā Dēseles dārzu produkcija bija iegādājama arī Liepājā. Šogad visas ogas bija vienlaikus, saka saimniece. Produkcijas tarai saglabās “Dēseles dārzu” logotipu, tas būs arī uz darbinieku apģērba.
Ogu biznesu, salīdzinot ar graudkopību, S. Ļaudāma sauc par smagu, jo tajā lielākoties ir roku darbs. Saimniecībā strādājošie ir no Nīgrandes pagasta, un saimniece ir gandarīta, ka viņi nav jāuzmana – strādā kā viena ģimene.

Nomaina sirdsdarbu
S. Ļaudāma atklāj, ka ar vīru sāk sadalīt darbības jomas, viens otru tajās tikai papildinot. “Es eju prom no graudu nozares, neesmu tajā simtprocentīgi iekšā kā agrāk, bet kūrēju tikai papīru lietas un tirdzniecību. Vīrs vairāk praktiskās lietas iznes – pats strādājot ar tehniku, viņš vislabāk var laukus pārredzēt un iepazīt. Kad viņš iekāpj kombainā, man jāpieslēdzas arī pamatnozarei, kas mums tomēr ir galvenā.”
“Sirdī jūtos piederīga savai zemei. Mamma mūs ar brāli bīdīja iegūt izglītību un iet uz pilsētu, jo lauksaimniecība ir smaga nozare un labāk strādāt kādā vieglākā. Es atbildēju, ka man patīk lauki un agri vai vēlu man būs māja laukos, kaut vai tikai atpūtai.” S. Ļaudāmai ir maģistra grāds kā sociālajai darbiniecei, šajā profesijā nostrādājusi desmit gadu. Pēc augstskolas bijis darbs ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un personām, kuras atgriežas no ieslodzījuma. “Protams, man tas bija izaicinājums, jo praktiskās pieredzes tik smagās un atbildīgās jomās nekādas. Bet izturēju, tiku galā, uzkrāju spēkus.” Pēc diviem gadiem kļuvusi par sociālās iestādes direktora vietnieci. “Tas bija sirdsdarbs, domāju, ka strādāšu tajā visu mūžu. Līdz brīdim, kad vīrs sacīja: pietiks, jānāk uz laukiem. No lauksaimniecības neko daudz nejēdzu, nezināju, vai man to vajag, bet bija apziņa, ka mamma ir smagi strādājusi un devusi visu, lai mēs dzīvē varētu tālu tikt.” Sapratusi, ka nevar tā vienkārši mātes iesākto biznesu pārdot.

Tad S. Ļaudāma Latvijas Lauksaimniecības universitātē izstudējusi uzņēmuma vadību un jau trešo gadu visu darbu velta lauksaimniecībai. “Agrāk es pat iedomāties nevarēju, ka varētu iet pa lauku un skatīties, kā aug labība, ka plānošu, ko sēšu un darīšu.” Pieļāvusi vien, ka varētu audzēt liellopus, jo patīk dzīvnieki. “Laikam īstajā laikā notika izmaiņas.” Arī vīram ir augstākā izglītība ar lauksaimniecību nekādi nesaistītā jomā. “Viņš arī nenobijās, iesaistījās, jau pirmajā gadā bija gatavs sēsties kombainā, mācīties.”
S. Ļaudāma atzīst, ka daudz vieglāk to izdarīt, ja ir jau pamats un drošība. No nulles sākt būtu ļoti grūti. “Bet, ja ir kaut viens vai divi hektāri zemes, var izdomāt, ko darīt, tikai jāsāk.”

Kad paņēmuši klāt Dēseli, mamma satraukusies, vai tā vajag plēsties. “Ja reiz liktenis man to visu piespēlējis, tad ir jāpamēģina. Nolikvidēt var paspēt jebkurā brīdī – ar traktoru pāri un iesēt graudus.”

Salīdzina ar Austriju un Itāliju
Bijušajās Dēseles dzirnavās Ļaudāmi līdz galam noveduši kādreizējā īpašnieka ieceri par viesu namu. “Ja man būtu tādas dzirnavas!” S. Ļaudāma reiz iesaukusies, viesojoties kādās citās. “Ko lai es ar to visu daru?” bijusi viņas pirmā reakcija, ienākot Dēseles dzirnavās. Tomēr uzdrīkstēšanās ņemt klāt arī tūrisma nozari attaisnojusies. “Sapratām, ka šī vide jādara zināma un atpazīstama ne tikai latviešiem, bet arī uz āru.” Jau esot dzirdēti komplimenti: “Te ir mazā Itālija!”, “Jūtos kā Austrijā!”
Dzirnavu lielajā zālē var rīkot pasākumus – no semināra līdz kāzām. Padomāts par aprīkojumu ar modernajām tehnoloģijām. Tās izmantojis kādas skolas pedagogu kolektīvs, šeit sabraucot uz mācību gada noslēguma sēdi.

Ēku saņēmuši izremontētu, bet bez mēbelēm, un neesot bijis viegli atrast stilu, kādā to iekārtot. Ziemā, “kamēr graudu nozare mierīga”, meklējuši interjeram mēbeles. Lielākā daļa antikvāro mēbeļu ieraudzītas Vācijā. Vienā no divistabu numuriņiem senatnīga vanna pie plaša loga, no kura paveras romantisks skats uz čalojošu ūdenskritumu. Tā nomierinošā šalkoņa dzirdama arī uz terases un dažos numuriņos.
Garām un cauri dzirnavām tek Bakūzes upīte, kuras krasti īsā laikā attīrīti no zāles un krūmiem. Nolīdzinātā, ar mauriņa zāli apsētā laukumā iecerēta neliela estrāde, kur varētu uzstāties populāri mūziķi.

Par ēkas sākotnējo funkciju – dzirnavām – nekas vairs neliecina, saglabājušās vien senās kāpnes. Mūrī atrasts ķieģelis, uz kura uzraksts liecinot, ka tas ražots tepat netālu. Gadu gaitā te esot bijis vilnas pieņemšanas punkts, gateris, galdniecība, dzīvokļi. Savu jauno īpašumu Ļaudāmi dokumentē – “visu fotografējam, iemūžinām savu vēsturi no ēkas pārņemšanas brīža”.
No aprīļa dzirnavās pabijis jau tūkstotis cilvēku. Esot patīkami no viņiem dzirdēt: uz ogu laiku būsim atkal klāt.

Sāk no apakšas
“Man ir svarīga kvalitāte,” uzsver saimniece. Tās dēļ varot arī atteikt, piemēram, kāzas ar lielāku viesu skaitu, jo tos guldina tikai gultās. Uzticoties cilvēkiem, uz palodzēm novietoti sīki dekoriņi.
Ilgi diskutējuši, vai numuriņos likt televizorus, un izšķīrušies iztikt bez tiem. Daudzi viesi par to esot sajūsmā. Pašlaik necenšas, lai viesu namam būtu liela noslodze, labprātāk veido viesiem miera ostu. Apmeklētāji esot priecīgi, ka viņus sagaida un par visu pastāsta paši saimnieki.

“Sākam iešūpoties kā mazi bērniņi. Ejam uz to, lai jebkurš pie mums justos mājīgi un ērti.” Saimniece vēlas šīs vietas īpašo auru un mieru, kas “atslēdz prātu no ikdienas”, likt lietā tās atpazīstamībai.
Pašlaik S. Ļaudāma ir viesu nama darbinieku meklējumos, vēlas izveidot stabilu komandu. “Daudziem liekas, ka viņi to var, bet īstenībā te ir smagi jāstrādā.”

S. Ļaudāma smejas – “lai kļūtu par labu vadītāju, jāsāk no apakšas”, tāpēc gan klāj gultas, gan mazgā grīdas. Taču zina, ka to nedrīkst pati darīt, lai nebremzētos vadītājas pienākumi. Šogad liela spriedze būšot kulšanas laikā.
Ļoti daudz palīdzot vīra vecāki, kuri pastāvīgi dzīvo uz vietas dzirnavās un pārzina dārzus, bet viņas māte pieskata abus bērnus – četrgadnieku Ralfu un divgadīgo Loti. Bieži te laiku pavada R. Ļaudāma meitiņa Alise. Māte gan atgādinājusi, lai paši neaizmirst pievērst uzmanību bērniem, lai izauguši tie nepārmet, ka maz vecākus redzējuši. “Tāpēc mēs ar vīru mēģinām atrast laiku bērniem.” Ralfs jau, kā acis vaļā, šiverējot pieaugušajiem līdzi pa dārziem – “nav nogurdināms”.

Koncentrējas uz virzību
“Īsā laikā esam daudz izdarījuši,” ģimenes paveikto novērtē S. Ļaudāma. Tikko uzstādīts bērnu rotaļu laukums, “lai visām paaudzēm būtu interesanti”. Bet ieceres nav apsīkušas, lai attīstītos un piedāvātu vēl vairāk iespēju. “Līdz šim ar baudu paši sauļojāmies, tagad jāstrādā, lai citi to varētu darīt.”

Jūlijā dzirnavās sākās sulu kūru nometnes, kas varētu kļūt par tradīciju. Atsaucību ģimene guvusi Vaiņodes novada domē. “Tad saprotu, ka neesmu apgrūtinājums šim novadam.” Šo pusi arvien vairāk sākot apmeklēt tūristi. Putošie grants ceļi līdz šim nevienu neesot aizbaidījuši. “Vietējie iedzīvotāji var ļoti lepoties ar savu pagastu, te ir daudz skaistu vietu.”
“Tikai pliks tūrisms šajos laikos būtu liels risks. Nezinu, cik intensīvi būtu jāstrādā, lai tas ietu ar pluszīmi un peļņu. Tāpēc pašlaik ieliekam darbu un sirdi, lai pašiem ir prieks, un nākotnē, kad izaugs bērni, viņi varbūt nemuktu prom no Latvijas un gribētu to turpināt.” S. Ļaudāmai patīk ceļot, bet doma doties prom no Latvijas nav bijusi.
Jaunā sieviete atklāj, ka turas pie mātes padoma: “Neskaiti naudu otra makā, tad būs arī tev pašai. Varbūt tāpēc arī izdodas vairākas lietas sakārtot, ja neiespringstam par to, kas notiek apkārt, bet koncentrējamies uz savu dzīvi un virzību uz priekšu.”
“Cik izdarīsi, tik nopelnīsi”, tāpēc sezonas laikā ģimenes rīti ir agri, vakari vēli un dienas temps straujš. Dzirdēts arī jautājums: “Vai jums to vajag?”

Prieku rada pašiem sev iekoptā vieta, kur justies labi, kā arī darīt prieku atbraucējiem. Par pievienoto vērtību S. Ļaudāma sauc bērniem iemācāmo mīlestību uz vietu, kur viņi dzimuši un dzīvo, iemācīto darbu. “Viņi iznāk dabā un tver sajūtas, ko citur nevar izjust.”

Raksts no laikraksta "Kursas Laiks" arhīva

Pievieno komentāru

Vaiņodes novadā