Pētī, kurš iegravējis Latvijas himnu

Himnu akmenī varētu būt iegravējis mākslinieks, kurš ārstējies tuberkulozes sanatorijā Lielbātas pilī. Taču tā nav vienīgā versija par vēsturiskā atraduma izcelsmi.

Jau rakstījām, ka vaiņodnieks Sergejs Rodionovs pie savas mājas atvedis akmeni, uz kura izlasāms Latvijas himnas pilns teksts un skaitlis 1928.

Atklāj ministrs vai ieveļ ezerā?
Par akmens vēsturi Vaiņodes muzeja vadītāja Alda Prūse uzzinājusi divas versijas. Viena stāstot, ka akmens bijis uzstādīts Vaiņodē un to atklājis zemkopības ministrs Jānis Birznieks. “Stāstītājs nonāca pretrunās, un es šo versiju nepieņemu kā būtiskāko,” neslēpj A. Prūse. Norādītā vieta esot tumšā sētā, un apkārtnes iedzīvotāji no saviem senčiem par to neko neesot dzirdējuši. Uzraksts tapis, iespējams, 1928. gadā, bet J. Birznieks zemkopības ministra amatā bija no 1935. līdz 1940. gadam.
Kāda kundze A. Prūsei pastāstījusi, ko savukārt dzirdējusi no Žaņa Posmaņa, kurš strādājis Vaiņodes sanatorijā. Tolaik galvenais ārsts tur bijis Felikss Valis un tuberkulozi ārstējuši daudzi inteliģences pārstāvji, tostarp mākslinieki. Pēc kundzes stāstītā, uzraksts tapis un akmens uzstādīts sanatorijas teritorijā. Kad tuvojusies okupācija, tas vienu nakti pazudis. Cilvēki padomājuši, ka tas ievelts līdzās esošajā ezerā.
Gravējuma vienādie, kvalitatīvie burti liecina par lietpratēja roku, spriež A. Prūse. Vienkāršs zemnieks tā nebūtu pratis. Taču iespējams, ka “zemnieks to novērtēja un aizveda uz savu māju”.
Citu versiju sniedz portāla apmeklētājs: “Vai šis nav akmens, ko uzstādīja par godu kādam mērniekam tais tālajos gados? Viņš esot gājis bojā, ceļot kādu torni. Tādu akmeni esot meklējuši vēsturnieki.”

Mērķis virsniekiem
“Es par šo akmeni zināju jau sen,” apgalvo A. Prūse. Viņas vīrs, mežsargs, to redzējis pie kādām mājām aptuveni 50 metru no padomju armijas raķešu bāzes žoga. Viņš uz tā ievērojis gadskaitli un Latvijas vārdu, kā arī novērojis, ka oficieri dažkārt pa akmeni šāvuši.
A. Prūse atzīst, ka agrāk akmenim neesot pievērsusi vērību. Šā gada sākumā viņa runājusi ar bijušo pagasta padomes priekšsēdētāju Visvaldi Jansonu par akmens pārvešanu uz muzeju. Bet nu tas jau “ieradies” Vaiņodē.
Esot doma akmeni uzstādīt pie stacijas ēkas vai pat iemūrēt loga vietā, lai tas skatāms no abām pusēm.
A. Prūse spriež, ka himna iekalta par godu Latvijas valsts desmitgadei. Bet tā kā tad daudzi ar tuberkulozi miruši, pieļauj, ka autors pēdējo rindu – “cieša griba visu paspēt” – teicis par sevi.
“Nekad neizeju uz vienu versiju. Kad man trīs reizes apstiprina, tad pieņemu,” uzsver A. Prūse. Tāpēc meklējumi turpinās. A. Prūse apzināšot citviet dzīvojošos vecos vaiņodniekus, piemēram, Jelgavā, Saldū. Viņa
lūgusi arī luterāņu draudzei palūkoties arhīva dokumentos, vai tai laikā šāds akmens nav iesvētīts.

Pievieno komentāru

Vaiņodes novadā