FOTO: Vaiņodē piemin deportācijas upurus

"Mums visiem viena sāpe un viena cerība" - Vaiņodes vidusskolas 10. klases skolnieka Egila Linarta runātie Andreja Eglīša dzejas vārdi skanēja cauri spēcīgajam pavasara vējam un Alises Ķempes spēlētajai sērajai  tautas dziesmas melodijai, atklājot piemiņas brīdi 1949. gada 25. martā izsūtītajiem Vaiņodes un Embūtes iedzīvotājiem.

Pie piemiņas akmeņiem Embūtē un Vaiņodē dega sveces, uz tikko atkusušās zemes klājās pūpoli un sniegpulkstenīšu pušķi, rozes un neļķu ziedi tiem vairāk kā 160 aizvestajiem, kuru baisā ceļojuma galastacija bija Omska un citas nometņu vietas Sibīrijā.

Pirms piemiņas brīža, Vaiņodes muzeja vadītājas Aldas Prūses aicināti, represētie un Vaiņodes jauniešu biedrības 4U jaunieši pulcējās muzejā - represēto istabā. Tika iedegtas sveces, aplūkota šai dienai veltīta ekspozīcija - fotogrāfijas, vēstules, rokdarbi, dienasgrāmatas – lietas, kuras tapušas Sibīrijā.

Vaiņodes bibliotekas vadītāja Vija Jaunzeme īsā vēstures atskatā atgādināja, ka šodien, stāvot pie Piemiņas akmens un melnajām lentēm plīvojot pie valsts karogiem, atceramies pagātni un domājam par nākotni. Par to, cik katram no mums svarīgi ir kopt "Latviju – mūsu kopējās mājas, lai katrs ienācējs, pirms sēstas pie galda mūsu mājās, nomazgā rokas un svēta maizi, bet, ciemiņiem aizejot, mājnieku istabās un dvēselēs nepaliek netīras pēdas".

Vaiņodes novada domes priekšsēdētājs Visvaldis Jansons atzina, ka joprojām ir dzīva tautas atmiņu sāpe un cerības un ka tikai jaunie var tās dzīvas uzturēt, bet Artis Volkovs, Vaiņodes vidusskolas 12. klases skolnieks, Dzintras Žuravskas dzejolī aicināja saglabāt "caur gadiem gariem (..) trejus vārdus, tīrus un svētus, - māte, māja un mīlestība."

Pievieno komentāru

Vaiņodē