Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ar dziesmu pret sūrumu

Noras Kurmes mājās gaisā vēdī svaigi ceptas maizes smarža. Lauku sētā darbu pietiekot no agra rīta līdz vēlam vakaram, taču neko citu meklēt arī negriboties. “Man te ir labi. Dēls mācās, es pa māju.” Atslodzei abi ņem ģitāras un kopīgi uzdzied.

Arvis mācās Liepājas Būvamatniecības vidusskolas 2. kursā, būs apdares darbu veicējs. Tagad viņam divu mēnešu prakse, tad brīvlaiks, bet Arvis nolēmis to neizmantot un turpināt strādāt. Varot atrast firmas, kas praktikantam par padarīto arī samaksā. Pēc trešā kursa prakses un mācību noslēguma Arvis plāno izmantot skolas piedāvājumu apgūt vidējo izglītību izlīdzinošajā kursā. Tā šajos laikos esot diezgan strikta prasība no darba devēju puses.  Celtniecība viņu interesē, iegūtās prasmes jau pielietojis, mājās virtuvi un istabu remontējot.

Taču cita Arvja interese tikai pieņemas spēkā. 12, 13 gadu vecumā, vērojot, kā mamma spēlē ģitāru, viņš sācis prasīt, lai pamatus iemāca arī viņam. Arvis spēlē ģitāru un dzied gan viens, gan kopā ar māti. Šā gada "Vērgales sniegpulksteņos" Arvja dziesmas publika uzņēma ar ovācijām. Viņš pats ir paškritisks: “Nav vēl pašpārliecības, ka es to varu.”

Nora mūziku apguvusi pašmācībā. Dziedājusi un ģitāru spēlējusi jau pamatskolas gados. Mācoties Grobiņas vidusskolā, iesaistījusies Austras Pumpures vadītajā ansamblī. Arī laiciņu pēc skolas beigšanas no Vērgales braukājusi pie viņas. “Man jau dikti patika. Daudz ko pie Austriņas iemācījos.” Skaistas bijušas gan dziesmas, gan koncerti.

Nora dziesmas noklausās un tad spēlē pēc dzirdes. “Ieskanējās galvā melodija,” viņa saka par pašas komponēto dziesmu, kas kļuvusi par Vērgales himnu. Ieskanējusies, lasot vietējā autora Aivara Gravas dzejoli. Tas nācis, pašai negaidot, un vēlāk uzrakstīta vēl viena dziesma. Dažādas melodijas galvā skanot arī tagad, bet neesot atrasti piemēroti vārdi. Pēc ikdienas slodzes vakaros vairs netīkot dzeju lasīt.

Nora dzīvo savas dzimtas mājā. Dzīve nav izvērtusies rožaina. Arvja tēvs traģiski aizgājis bojā vēl pirms dēla piedzimšanas. Strādājusi fermā, tad par pastnieci, tagad ir mājsaimniece ar piemājas saimniecību un lopiņiem. Kamēr Arvis mazs, tad “bija, kā bija”. “Grūti, bet kaut kā jācīnās ir. Vienmēr var atrast izeju. Ja raudās, ka nekā nav, tad arī nebūs.” Daudz palīdzot Noras krusttēvs.

Zeme, kas tepat apkārt mājai, apstrādāta, kartupeļi sagaidījuši talciniekus. Bietes jau kuru katru brīdi uzdīgs. Tad sāksies ravēšana, un lopiņiem ziemā būs barība. Izslauktais piens tiek teliņiem un pašiem. Cenšamies paši visu ko taisīt, saka Nora, cienājot ar plātsmaizi. Uz veikalu pēc pārtikas gandrīz nevajagot iet. Maizi arī cep pati. Šo prasmi viņai ierādījusi vecmāmiņa.
Paldies Dievam, ka neesam ņēmuši kredītus, saka Arvis. Tie tagad gāžot tieši lielsaimniekus. Nora atceras teicienu: “Nesaimnieko ar to, kas nav tavs! Nerīkojies ar svešu naudu!” Un piebilst: “Cik pašam ir, ar to jāiztiek. Arī ar mazumiņu.” Paši par iztiku nesūdzoties.

Ģimenē ienākusi Vēsma, Arvja draudzene, kura augusi trīs bērnu ģimenē Pāvilostā. “Strādīga, māk un zina visu. Grib strādāt. Ko nemāk, to paprasa,” viņu raksturo Nora un nosauc par savu meitiņu.

“Nemūžam no šejienes prom neiešu,” apgalvo Nora. Gaida sestdienu un svētdienu, kad būs atbraukuši jaunie. “Tas ir kā likums – katru piektdienas vakaru esam klāt. Nevienu stundu nenokavējam,” saka Arvis. Pirms viņu prombraukšanas gan kļūstot bēdīgāk.
“Pilsētā jau ir lielākas izredzes,” par Arvja nākotni spriež Nora. “Ja nu vienīgi uz darba laiku,” viņš pats ir noskaņots uz dzīvi laukos. Un pajoko: “Šeit vismaz neviens blakus netrokšņo.” Tad pavisam nopietni: “Projām es nebraukšu.” Viņš esot stingri nolēmis
palikt savā zemē. “Ir pārāk daudz, ko atstāt, lai brauktu prom.” Bet uz darba iespējām dzimtenē Arvis attiecina teicienu: “Kas meklē, tas atrod.”

Plašu sarunu ar Kurmju ģimeni lasiet šodienas, 19. maija, "Kursas Laikā"!

Pievieno komentāru

Pāvilostas novadā