Jūt atbildību par dabai pieradināmajiem

Papes dabas parka darbiniece Velta Kūpele kaut kādā ziņā uzņēmusies pretrunīgu misiju: viņas uzdevums ir palīdzēt poļu konikiem un taurgovīm kļūt par īstiem savvaļas dzīvniekiem, bet vienlaikus tie jārāda arī parka apmeklētājiem.

“Te ir pielikts liels darbs, lai dzīvnieki justos labi un apmeklētājiem būtu, ko redzēt,” sarunu uzsākot, norāda V. Kūpele. Viņa rūpējas par to, lai aplokos dzīvojošie zirdziņi un taurgovis uzturētos tiem “ierādītajās” teritorijās un lai apmeklētāji pēc iespējas mazāk viņus traucētu.

“Pasaules Dabas fonds nav milzīgi bagāta organizācija, kas nezina, kur naudu likt. Tā var spriest nezinātāji. Vienkārši ārzemēs jau ir sapratuši, ka nepieciešams saglabāt arī pirmatnējus dabas stūrīšus,” saka Velta.

Katru pazīst pēc vaiga
1999. gada vasarā no Nīderlandes atveda pirmos 18 ‘Konik polski’ zirdziņus, ar kuru palīdzību šajā zemē tiek uzturētas dabiskās ainavas upju palienēs. Pirmos divus gadus Velta galvenokārt rūpējusies, lai dzīvniekus noturētu “aploku rāmjos”. “Tad man nebija mašīnas, un kā vasaru, tā ziemu braucu ar kalnu velosipēdu.

Stieples ritulis, āmurs, cemmītes bija vienmēr līdzi, jo aploku bojāja gan divkājaiņi, gan četrkājaiņi. Bridu līdz padusēm pa nātrēm un klupu bedrēs. Iespējams, kādam likās, ka te, dabas parkā, būs daudz darba vietu un jo biežāk dzīvnieki tiks savvaļā, jo vairāk sargu vajadzēs.” Vienlaikus Veltai tas bijis laiks, kad “personīgi” iepazīts katrs dzīvnieks.

Lai gan zirgi un tauri jau vairākas paaudzes mitinājušies savvaļā, tomēr tie nav bailīgi dzīvnieki, kas cenšas pazust skatienam, līdzko ierauga cilvēku. “Man ir ekonomistes izglītība un pieredze ar savas saimniecības lopiņiem, bet te vajadzīgas pavisam citas zināšanas. Arī veterinārārstam te būtu daudz kas no jauna jāapgūst,” viņa spriež un rāda bloknotiņu, kur pierakstītas gan katra dzīvnieka pazīmes, gan novērojumi par to veselības stāvokli, grūsnības pazīmēm, atnešanos. Katram dzīvniekam ir savs vārds, un pēcnācējus palīdzot “nokristīt” apmeklētāji, minot vārdus, kas sākas ar jaundzimušā mātes vārda pirmo burtu.

“Šogad ceram par tauriem saņemt subsīdijas kā par zīdītājgovīm, tādēļ visas ziņas par izmaiņām ganāmpulkā sniedzam Lauksaimniecības datu centram.”

Par to, ka dzīvnieki jūtas labi, liecina: katru gadu ganāmpulks vairojas un uz jaunām mājvietām aizceļojuši gan zirdziņi, gan tauri. Daļa aizvesta uz Vītiņu pļavām, citi – uz Abavas dabas parku, Ķemeru tīreli un uz Valmieras rajona Naukšēniem. Lai novērstu tuvradniecīgu krustošanos, pērn no Beļģijas atvesti seši jauni zirdziņi.
Veltai interesanti salīdzināt, kā izmainījušies ganāmpulki un to vadoņi.

“Gan tauri, gan zirgi ir izteikti bara dzīvnieki un pa vienam izdzīvot nevar. Man sirds sāp par katru, kam gadās ciest, visvairāk jau apmeklētāju nesaprātīgas rīcības dēļ,” viņa pasūrojas.

Katru dienu Velta veic apgaitu pa aplokiem un pārbauda, vai kaut kur nav bojāts žogs un vai visi dzīvnieki ir pie bara.

Ainava kļūst daudzveidīgāka
Kolektīvās saimniekošanas laikā Papes ezera piekraste izmantota lauksaimniecībā. Pārsvarā sēti ilggadīgie zālāji, kas nevar pastāvēt bez pastāvīgas atjaunošanas. To vietā ieviesušās nātres, usnes, vībotnes un suņuburkšķi, ko neēd vietējie savvaļas dzīvnieki. “Zirgi vasarā noēd zāli līdz pat zemei.

Bet tādās vietās nākamajā gadā labi aug baltais, sarkanais un dzeltenais āboliņš. Jau pēc pāris gadiem parādījās bezdelīgactiņas, dzegužpuķes un naktsvijoles,” stāsta Velta. “Viņi “apcērp” arī krūmu jaunās atvases, bet tikai atsevišķās vietās. Toties ezera niedres pie Brušvītu rēves ir tik tālu atkāpušās, ka varam tūristiem parādīt skaistu ezera ainavu.”

Aploku tuvumā apmetoties aizvien vairāk meža dzīvnieku. “Caur žogu diezgan brīvi var iekļūt un izkļūt stirnas un mežacūkas. Tās te brīžam sarakņā tā, ka melna zeme vien redzama.” Manīti arī brieži. Ligzdo dzērves, baroties nāk zosis un gulbji no ezera.

Aploku apkārtnē bagātas medību vietas izveidojušās mednieku kolektīviem, kas nomā šīs platības. Taču medību suņi palaikam padzenājot arī aploku iemītniekus. “Ziemā tas, īpaši zirgiem, var beigties traģiski,” brīdina gide. Arī medniekiem, kuri dodas uz gaidi, nevajadzētu to darīt pie pašiem aplokiem, lai lieki netramdītu dzīvniekus.

Bez gida staigāt nedrīkst
“Šorīt atkal atradu pie vieniem aploka vārtiem maisiņu,” saka Velta. Viņa spriež, ka iepriekšējā vakarā bijuši nepieteikušies apmeklētāji un atveduši zirdziņiem kādu kārumu. “Apmeklētajiem ir jāsaprot, ka dzīvniekus nedrīkst radināt pie cilvēkiem. Viņiem jādzīvo iespējami dabiski.

Pat zāli no rokas nedrīkst viņiem dot. Jebkura cilvēku tuvošanās izraisa barā nemieru un jukas. Tie, kuri grib pamīļot un paglaudīt dzīvniekus, lai brauc uz citām vietām. Te jābūt priecīgam, ja pa gabalu redz zirga asti kaut kur krūmos kūļājamies.”

V. Kūpele zina teikt, ka zirgu bara vadonis ir tas, kurš nosaka visa ganāmpulka uzvedību. “Bara vadonis skatās, lai neviens zirgs neietu projām no bara un baram netuvotos svešinieki vai otra bara zirgi. Viņiem visiem reizē ir jāatpūšas, jāiet ēst un padzerties. Reizē jādodas pie miera uz ezera niedrājiem.

Pamanot svešinieku tuvošanos, bara vadonis dzen visus projām no “briesmām”. Tie, kuri vilcinās, saņem diezgan nesaudzīgus spērienus,” novērojusi gide. Šāda steidzīga mukšana nākot par sliktu ķēvītēm ar jaundzimušajiem kumeliņiem. “Jaunās ķēvītes parasti atnesas, bara apsargātas.

Nav labi kumeliņam un māmiņai tūlīt celties un brist niedrāja dubļos.” Ziemā dzīvnieku iztramdīšana varot būt pat par bojāejas cēloni. “Izbiedēti zirgi skrien, kur pagadās, un paslīd uz sasalušās zemes vai iekrīt dziļajos grāvjos. Zirgi daudz necenšas ķepuroties, ātri zaudē spēkus un paliek guļot.

Pati esmu vilkusi no grāvja laukā kumeliņu, bet pēc tam viņu negrib uzņemt barā un dzen projām.” Tāpēc gide visiem apmeklētājiem liek pie sirds – pašiem uz savu roku nemeklēt dzīvniekus, neiet iekšā aplokos un nemēģināt tiem tuvoties. “Esmu nikna uz tiem, kuri sevi sauc par dzīvnieku mīļiem un lepojas, ka paņēmuši klēpī jaundzimušu kumeliņu.

Apbēdināšu arī tādu konkursu rīkotājus, kuri dalībniekiem sola balvas par dzīvnieku fotogrāfijām tuvplānā. Teritorijā ar transportlīdzekļiem iebraukt nedrīkst.”

Gatavo sev palīgus
Savvaļas zirgus un taurus vēlas redzēt daudzi apmeklētāji. V. Kūpele saskaitījusi, ka 2007. gadā bijuši 5500 apmeklētāju. Gan skolu grupas, gan ģimenes ar bērniem, arī 860 ārzemju tūristu. Visvairāk – no Lietuvas, Vācijas, Nīderlandes, arī Zviedrijas.

“Ārzemnieki ir disciplinētāki nekā mūsējie. Pieraduši, ja saka: nedrīkst. Un kā par brīnumu viņi vienmēr var mani sazvanīt,” norāda gide. Šajā gadā jau bijuši 1099 apmeklētāji, kaut īstais sezonas sākums ir 1. jūnijs. Tad no pulksten 10 līdz 18 kioskiņā dežurējot gidi. “Lielākas grupas vienmēr vedu pati. Ģimenes un mazākas grupas uzticu palīgiem,” stāsta Velta.

Gidu darbs esot iespēja pastrādāt Kalnišķu puses jauniešiem. Pagājušajā vasarā Veltai cītīgi palīdzējušas Nīcas vidusskolas audzēknes Sintija Zeme un Gunita Zvirbule. “Viņas tiešām daudz jautāja un pašas cītīgi vēroja dzīvniekus. Dažreiz skolotāji iesaka ņemt bērnus ar labām runas dāvanām un raitu valodu, bet te tas nav noteicošais.

Te svarīgi zināt faktus un nerunāt to, par ko nav īstas pārliecības. Labāk atzīties savā nezināšanā un teikt, ka līdz ekskursijas beigām jautāto noskaidros.”
V. Kūpele nākamajiem gidiem sagatavojusi 26 jautājumus, uz kuriem noteikti jāzina atbildes.

“Te ir diezgan liela fiziskā slodze. Pirms apmeklētāju ierašanās jāpārskata aploki, lai zinātu, kur dzīvnieki uzturas, tad kopā ar ciemiņiem atkal kādi pāris kilometru jānostaigā.” 

Pievieno komentāru

Rucavas novadā