Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Bagāža no dzimtās vietas – drošības spilvens dzīvei

Liepājas skolotāja un šogad par pirmsskolas iestādes ''Pasaciņa'' vadītāju kļuvusī Zane Zālīte joprojām sevī nēsā apziņu un lepnumu, ka ir Krotes meitene. Tagadējā Priekules novada Bunkas pagasta ciemā sieviete ieguvusi dzīves pamatus, kas ļāvis novērtēt skolotāja profesijas unikalitāti. ''Tas, kas norisinājies pēc Krotes posma manā dzīvē, ir noticis tādēļ, ka dzimtajā vietā gūtas nozīmīgas dzīves mācības,'' saka uz sarunu uzaicinātā viešņa.

Leģendāri pedagogi

''Nozīmīgākās dzīves vadlīnijas man izstrādājušās Krotē – esmu dzimusi un augusi tur, mans tētis ir krotenieks, bet sevī ļoti daudz apzinos savas omītes suitu garu, asinis, dzīvesziņu. Mana omīte Barbara Ērciņa un mamma Regīna Zālīte ir no Jūrkalnes ''Brūveru'' mājām,'' stāstījumu sāk Zane un atzīst, ka Krote viņai ir svarīgs dzīves posms. ''Krotē esmu iemācījusies dzīves pamatus pie saviem lielākajiem dzīves skolotājiem – tā vien gribu viņus saukt.'' Viņa nosauc virkni leģendāru pedagogu: Nelliju Dīķi, kura Zanei bijusi pirmā skolotāja no 1. līdz 3. klasei; pamatskolā klases audzinātāju Ainu Norenbergu, kura iemācījusi matemātiku tā, ka devusi pārliecību, ka Zane ir izcila matemātikā, Dzidru Kalniņu – latviešu valodas skolotāju, kā arī sporta skolotāju Zigfrīdu Berķi un Indru Zvirbuli, kura Krotē tolaik bijusi jaunā pedagoģe. ''Gribas piesaukt visus – to arī domās daru.''

Zane pabeidza Krotes astoņgadīgo skolu un atceras laiku, kad Krotes skola un Durbes vidusskola vēlējās iegūt viena no Latvijas dižgariem – Ata Kronvalda – vārdu. A. Kronvalds dzimis Krotē, bet aktīvi darbojies Durbē. Durbes skola ieguvusi nosaukumu pirmā, Krote – nedaudz vēlāk. ''Jūtu lepnumu, ka esmu no vietas, kur dzimušas divas izcilības – valodnieks un skolotājs Kronvaldu Atis un dzejnieks Alfreds Krūklis,'' teic sieviete.

''Krotē laiks pagāja ar dzīves saprašanas iemācīšanos, jo daudzām lietām, kas ar mani notika pēc tam, aizsākumi ir gūti tieši tur,'' viņa rezumē. Krotē satikti savas dzīves pirmie un svarīgākie cilvēki. Arī Zanes meita Evita piedzimusi šajā laikā. Nozīmīgs pavērsiens bijis īpašu attiecību izveidošana ar mūziku un ģitāru. ''Krotē īsu brīdi mūzikas skolotājs bija Ainars Pūpols, kurš izveidoja ģitāristu pulciņu.

Daudzi nopirka ģitāras un īsā laikā iemācījās spēlēt amatieru līmenī. Bijām aktīvisti – Antra Eistere (tagad Brūna), Indra Niedola (Āboliņa), Sanita Gončare (Kārkliņa), Solvita Akerblūma (Oliņa) un, protams, arī puiši – Gatis, Vilnis, Dainars un pārējie nenosauktie. Mūsu klase bija laba komanda, bija klases ansamblis. Savukārt nākamā mūzikas skolotāja Līvija Jansone vadīja bērnu ansambli, iesaistīja mūzikas aktivitātēs un neļāva aizmirst spēlēšanu,'' prieku pauž Zane.

Piepilda mātes sapni

''Sākumskolā es vienmēr teicu, ka būšu bērnudārza audzinātāja, bet pati nebiju gājusi tādā, nezināju, kas tas ir. Visu apzināto pamatskolas laiku un arī vidusskolā, kad sākās pārmaiņu laiki, mani sāka interesēt žurnālistika un jurisprudence. Kad sākās aktivitātes par Latvijas neatkarības atjaunošanu, gribēju būt žurnāliste, kas par to visu varētu rakstīt. Taču vidusskolā izsludināja pedagoģijas olimpiādi, piedalījos, un man iedeva iespēju studēt Latvijas Universitātē par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Ja jau iedota rekomendācija, tad jāiet. Tiku iekšā. Pēc tam uzzināju, ka būtu tikusi arī žurnālistos, jo prasības bija tādas pašas. Dzīve sakārtojās tā, kā sakārtojās.''

Rīgā par latviešu valodas skolotāju Zane studēja divus gadus, tad atgriezās dzimtajā Krotē. Paralēli studijām vienu gadu bijusi skolotāja Vērgalē. Krotē skolēni Zani iepazina gan kā latviešu valodas, gan arī vēstures pedagoģi. ''Studijas nepabeidzu. Rīgas posms palika kā sapnis, kaut kas nepabeigts, bet tajā pašā laikā – likumsakarīgs. Mammai ļoti patika vēsture, viņa gribēja pēc Alsungas vidusskolas absolvēšanas startēt uz vēsturniekiem, bet šo sapni neīstenoja. Ārprāts – es, meitene no laukiem, Jūrkalnes, taču nevaru būt Rīgā! Tādēļ viņa atnāca uz Liepāju un ieguva latviešu valodas skolotājas profesiju. Savukārt ar mani bija pretēji – man, arī meitenei no laukiem, īsti no Rīgas nebija bail, iestājos latviešu valodas skolotājos, bet nepabeidzu. Pēc vairākiem gadiem tolaik Liepājas Pedagoģijas akadēmijā ieguvu sākumskolas skolotājas diplomu ar vēstures papildspecialitāti. Būtībā piepildīju savas mammas jaunības sapni, bet tolaik es to vēl nezināju. Nezinu, vai tādēļ gribēju būt skolotāja, ka mana mamma ir skolotāja. Drīzāk iemesls bija mans skatījums, cik daudz lielisku cilvēku ir skolotāji,'' saka Zane.

''Man no viņiem nav bail!''

Kad Zanes personīgajā dzīvē sākušās pārmaiņas, nolēmusi – jāiet no Krotes prom. ''Gribēju strādāt kādā skolā, taču uzreiz nevarēju pilsētā darbu atrast. Viens variants bija iet bezdarbniekos, taču domāju – vai tas man ir vajadzīgs? Skolas biju izzvanījusies, ņēmu telefona grāmatu un šķirstīju, meklējot Liepājas bērnudārzu numurus. Darbu meklēju ar domu – es tur ilgi nepalikšu, tikai uz kādu laiku.

Pirmajā bērnudārzā saņēmu atteikumu. Pašreizējās pirmsskolas izglītības iestādes ''Margrietiņa'' vadītāja Jana Rūce atbildēja: audzinātāju vajag, bet es nevienam to vēl neesmu teikusi.'' Pārrunās priekšniece neesot jautājusi, vai viņa prot strādāt, bet gan: ''Jūs jūtat, ka varēsit strādāt ar maziem bērniem?'' ''Es atbildēju: bail man no viņiem nav,'' ar humoru Zane atceras toreiz sniegto godīgo atbildi. Vēl tagad viņa nesaprot, kā, nezinot īsti, kas tas tāds bērnudārzs ir, iedomājās, ka tur varētu strādāt!

Sākumā Zanei ''Margrietiņā'' piešķirta skolas sagatavošanas grupa. ''Paldies Dievam, ka tā! Mācīju viņus gandrīz kā skolā. Pēc tam diezgan ātri aptvēru profesijas īpatnības, nekautrējos prasīt kolēģiem, daudz mācījos pati,'' atzīstas Zane un atceras: ''Kurā grupiņā bija vajadzīga skolotāja, tajā arī gāju. Taču tad man piešķīra bērnus, kas dzimuši 2000. gadā. Manī ierunājās apņemšanās – izaudzināšu viņus līdz skolai, gribu iziet cauri visiem posmiem, lai saprastu, kā tas viss notiek. Kad bērni bija sagatavošanās grupā, sāku urdīties – gribu dzīvē kaut ko mainīt.''

Nonākt pie pozitīva rezultāta

''Vieni teic, ka ik pa septiņiem gadiem kaut kas karjerā ir jāmaina, man tie ir kādi desmit gadi, kad gribu dzīvi pamainīt. Tā iekārtots. No šā gada jūnija esmu Liepājas pirmsskolas izglītības iestādes ''Pasaciņa'' vadītāja. Šis posms nu tikai kā iesācies,” par jauno darba vietu un pārmaiņām dzīvē saka Zane.

Vadītājai darbs un mājas ir līdzās – pāri ielai. ''No mājas logiem darbavietu neredzu,'' viņa piebilst. ''Doma par jauniem izaicinājumiem man bija radusies labu laiku iepriekš. Jana Rūce, kas ir arī mana draudzene, uz to pamusināja laikā, kad vadītāju meklēja citā pirmskolas iestādē. Toreiz domāju – nē, un viss palika pa vecam. Bet šī doma manī grozījās,'' atklāj Zane. Ikdienas gaitās viņa ļoti bieži braukusi garām ''Pasaciņai''. Tas vienmēr licies ļoti jauks dārziņš, raisījis pozitīvas emocijas, tāds ļoti latvisks šķitis.

Zane atklāj, ka 2006. gadā viņa uzrakstījusi dziesmu, kas būtībā raksturo tieši ''Pasaciņu''. ''Mēs nekļūsim par eņģeļiem, bet spārni mums augs, lidosim pāri mākoņiem, līdz rīts atpakaļ sauks. [..] Katrā no mums paslēpies ir Karlsona prāts, katrā no mums Vinnijs sēž un Blaumaņa Velniņš kāds. Mēs nekļūsim par eņģeļiem, jo nevar tie blakus iet, bet pasaka, lai iesāktos, man tevi, tev – mani jāsatiek,'' viņa citē dziesmas tekstu un secina: ''Viss tur tā savijās, tādas zīmes, un sanāk, ka tā bija nolemts jau toreiz. “Pasaciņai” būs, būtībā jau ir himna!''

Ar riteni un slēpēm

Jaunā uzticētā atbildība Zanes dzīvē likušas ieviest pārmaiņas radošajā sfērā. ''Kamēr strādāju ''Margrietiņā'', tikmēr bija radošais posms. Nopirku ģitāru, sacerēju dziesmas. Mums ar Janu bija duets – atklājām, ka esam dvēseles radinieces. Tas nekad nav traucējis darba attiecībās, ka esmu padotā, bet Jana – mana priekšniece. Kad sāku strādāt skolā, laika palika mazāk. Tagad neko jaunu neesmu uzrakstījusi – radošo darbību ir nācies pārtraukt. Taču mājās man ģitāra joprojām ir, šad tad tā arī ieskanas kopā ar mani.''

Otra Zanes sirdslieta kopš bērnības ir riteņbraukšana. Kāds viņas paziņa sacījis: vēl neesmu pamodies, kad sociālo tīklu reģistros redzu, ka Zane jau nobraukusi 20 kilometrus. Zane atceras, ka ar divriteni iemācījusies braukt četru gadu vecumā. ''Līdz pat 18 gadiem Krotē dzīve pagāja, braukājot ar skolasbiedriem uz visām pusēm. Mirkli bija iepauzējums, bet, kad Liepājā sākās aktīva riteņbraukšanas kultūras attīstība, nevarēju ciest, ka man nav riteņa,'' par savu hobiju, kas joprojām saglabājies, teic Zane.

Plašāk lasiet 2. novembra ''Kursas Laikā''!

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Pievieno komentāru

Priekules novadā