Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Pie airiem biežāk sēžas sievietes

Kas gan tā par vasaru bez atpūtas pie ūdeņiem! Mātes Dabas piešķirto bonusu – mājvietas atrašanos pie Bārtas upes krastiem – cenšas izmantot Dreižu ģimene. 500 metrus aiz tilta, kas atdala Nīcas un Otaņķu pagastu, atpūtas vietā “Plostnieki” netrūkst darāmā ne laivotājiem un makšķerniekiem, ne kompānijām, kas vēlas uzspēlēt volejbolu, izvārīt zupu un uz ugunskura pacept gaļu.

Kurš mājās, tas dara
“Vietu Bārtas krastā, kur tagad iznomājam peldlīdzekļus, pamazām sākām iekopt pirms pieciem gadiem” stāsta Māris Dreižis un piebilst, ka “Upmaļsilēnos”, kas blakus ūdenstecei, pagājusi visa viņa bērnība. Omes mājās sākuši dzīvot 90. gados, savā zemnieku saimniecībā nodarbojušies ar kartupeļu audzēšanu aptuveni 50 hektāru platībā un tos tirgojuši saiņotus vakuumā – gan mizotus svaigus, gan vārītus.
“Tā kā jaunajiem naudu vajag vairāk, atdevu saimniecību dēlam, kurš dzīvo Nīcā. Pirms trīs gadiem izdomājām upes malā ierīkot vietu atpūtniekiem. Vienu gabalu nomājam no valsts. Ar mērķi nodrošināt sev pensiju fondu – lai vecumdienās nav pašvaldībai pabalsts jāprasa,” teic ģimenes galva. Viņš ir Nīcas pašvaldības autobusa šoferis, savukārt dzīvesbiedre Inga strādā Nīcas domē.

Turpat, Bārtas krastā, Dreiži iegādājušies māju otrai atvasei – Elīnai. “Plostnieki” un tās apkārtne bijusi gana bēdīgā stāvoklī. Nācies papūlēties, kamēr izcirtuši krūmu audzes, mājai uzlikuši jaunu jumtu un iekopuši dārzu. Darāmā vēl daudz, tikmēr izīrējamo atpūtas vietu iespēju robežās vecākiem palīdz kopt arī jaunākā paaudze. “Piemēram, ja jāpļauj zāle, to dara tas, kurš tobrīd ir mājās. Arī es, tikko brīvāks laiks, esmu te. Kāda vaina vasarā, smukā laikā izvicināties ar trimmeri? Ja naudu grib, ir jāstrādā,” vienkāršo patiesību atgādina sarunbiedrs.

To, kādā tempā spēj ataugt ūdenszāles, zina jebkurš laucinieks. M. Dreižis neslēpj, ka doņus, meldrus, niedres, kas “nāk virsū kā nelabie”, tāpat zālienu krastmalā, nākas pļaut vismaz reizi divās nedēļās. No kaimiņu opja dzirdējis padomu, ka niedre jānopļauj zemu – lai ūdens stublājā tiek iekšā, tad augs drīzāk aiziet bojā. Ja neko nedara, viss aizaug un panīkst, spriež saimnieks, pamanot, ka “Kursas Laiks” lūkojas pāri upei. Tur, Bārtas pretējā krastā, arī savulaik bijusi glīta peldvieta, bet, zūdot saimnieku interesei, kļuvusi mežonīga un vairs netiek izmantota.

Lielos laukakmeņus uz atpūtas vietu “Plostnieki” Dreižu ģimenes vīri atveduši ainavas dizainam. Vaicāts, vai pali tos neiaznes, M. Dreižis atteic, ka pēdējos 30 gadus upes uzbrukums pavasaros nav bijis postošs, turpretī krievu laikos ledus gabali brucinājušies līdz ar dambi un sastrēgumā pat stūmušies pāri.

Aizbrauc solīdi, atbrauc nekādi
Pagājušā gada sezonu M. Dreižis sauc par nekādu: teju mīnusos iedzīvojušies. Toties šopavasar pirmie makšķernieki bijuši klāt jau maija sākumā. “Vimbu laikā vīri sēdēja cits pie cita.”

Tiesa, līdz ar ātri iestājušos karstumu zivis pārstājušas ķerties un “Plostniekus” par pievilcīgu objektu nu atzīst galvenokārt atpūtnieki. Patīkamu mācību gada noslēgumu maija beigās novadnieks piedāvājis Nīcas vidusskolas audzēkņiem un viņu vecākiem – dažs te pirmo reizi mūžā varējis izmēģināt veiksmi makšķerēšanā no laivas.

“Ārzemnieki no tālām zemēm pie mums nav bijuši, atbrauc daži igauņi, visvairāk – lietuvieši. Pamatā tuvējo pilsētu un novadu iedzīvotāji un viesi no Vidzemes atvaļinājumu laikā noīrē laivas uz vairākām dienām un laižas pa upi lejup. Gadās arī drosminieki, kuri nolemj irties pret straumi. Interesanti, ka bieži vien tieši sievietes grib airēt, bet veči – sēdēt aizmugurē,” novērojis Nīcas novada iedzīvotājs.
Jautāts, uz kādām zivīm var cerēt bada pātagas cilātāji, M. Dreižis nosmej, ka Bārtā ir visādas, redzējis pat noķertu zandartu, bet jāmāk dabūt krastā. Pats ar saviem lomiem saimnieks vairās lielīties: esot kā tam kurpniekam, kam apavi bez kārtīgām zolēm. Bet vai tāpēc nesagādāt prieku citiem? “Makšķerēšanas atļauju uzrādīt nepieprasu, protams, uzjautāju, bet copmanis jau var atbildēt jebko. Tā teikt – sirdsapziņas jautājums. Un cilvēki taču atbraukuši atpūsties. Ja vīrs grib makšķeri vai spiningu pamētāt, lai kādu līdaku noķertu, sieva tikmēr var pasauļoties. Divi vienā.”

Īrēšanai piedāvātās laivas M. Dreižis raksturo kā drošas: zem peldlīdzekļa sēdekļa atrodas gaisa spilvens, tomēr katram tiek izsniegta drošības veste. Tās sagādātas dažāda vecuma un kalibra atpūtniekiem.

Kopumā ūdensprieku baudītāji esot pieklājīga tauta: visas drazas aiz sevis savāc. “Pilnīgi burlaki līdz šim nav bijuši. Ja redzam, ka kāds ieņēmis (alkoholu – red.) par daudz, laivu vienkārši nedodam, bet to, kas katram līdzi somā, nevaram zināt. Ir gadījies, ka aizbrauc solīdi cilvēki, bet atbrauc... nekādi.”

Vieta prātīgai baudīšanai
Piestātnē noenkurotas astoņas vieglas un ērtas “Amber” tipa airu laivas un trīs katamarāni. Pushektāra platībā, “lai visas kompānijas nav čupiņā”, izvietoti vairāki galdi ar soliem, trīs ugunskura vietas. Arī lielos katlus un grilu ar saimniekiem var sarunāt. Nobrauktuve ļauj upes krastu sasniegt kemperiem, un laipni gaidīti arī teltīs nakšņojošie tūristi. Tāpat padomāts par atkritumu tvertnēm un labierīcībām. “Viss pakārtots copei, omulīgam piknikam, jubileju un izlaidumu svinībām. Pacept gaļu un paplunčāties peldvietā ar savām motorlaivām nereti atbrauc cilvēki no Liepājas. Šo vietu iecienījuši kurlmēmie makšķernieki, pat sacensības ir rīkojuši, no viņiem naudiņu neņemam. Romantiski noskaņota brūte ar brūtgānu ierodas ūdensrozes saplūkt. Te ir vieta prātīgai baudīšanai,” atpūtas vietas apmeklētāju kontingentu ieskicē M. Dreižis.

Nākotnes plānus piemājas saimniecības īpašnieks vairās atklāt, jo tad var neizdoties. “Cik spēsi pacelt, tik arī panesīsi, no aldziņas jau diez ko nevar. ”

Kāziniekus nelaiž krastā
Viens no M. Dreiža brīvprātīgajiem palīgiem ir meitas Elīnas draugs Mārtiņš Petrovs. Reiz sarīkojuši pārsteigumu kāziniekiem: “Jaunais pāris aizbrauca ar vienu laivu, bet mēs ar pārējām laivām uztaisījām upē goda vārtus un tēlojām pirātus. Bez izpirkuma maksas – šampanieša – krastā nelaidām.”

Abi spriež, ka airētāji ne vienmēr aprēķina fizisko spēku rezerves un 103 kilometru garās upes īpatnības. Tā kādas vecpuišu ballītes rīkotāji reiz noīrējuši visas laivas, noīrušies ar tām līdz Bārtai, bet galapunktā izkāpuši knapi dzīvi. Braukt pakaļ pārgurušiem tūristiem nākoties itin bieži.

Raksts no laikraksta "Kursas Laiks" arhīva

Pievieno komentāru

Nīcas novadā