Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Nīcenieks Armands Freimanis: Uz algotu darbu – pieredzējušā vecumā 3

Nekad nav par vēlu mainīt ierasto nodarbošanos, lai liktu lietā savas prasmes vai izglītību. Pat ja tas ir bijis darbs mājās un pats sev esi bijis priekšnieks. To piedzīvojis Nīcas vidusskolas ēku un teritorijas apsaimniekotājs Armands Freimanis, kurš, ilgus gadus nostrādājis lauksaimniecībā, savu pirmo darbavietu ārpus mājas atrada pirms sešiem gadiem, kad viņam jau bija pāri 40 gadiem. A. Freimanis šo gadu laikā daudz ko apguvis un mācījies no jauna, lai pēc iespējas veiksmīgāk liktu lietā savas prasmes.

Staigājošā tāfele

A. Freimanis strādā vienā komandā ar savu tēvu Ojāru Katli. Viņi ir galvenie, kuri skolas virtuves un ēdnīcas remontdarbu laikā no zēnu mājturības kabineta lejasstāvā nes ēdienu katlus augšā uz sporta zāli, kur iekārtota ēdamtelpa. “Virtuves darbiniecēm tā jau pasmagi – regulāra staigāšana augšā un lejā. Mums tas tagad ir ļoti pierasts ritms. Kad remonts virtuvē un ēdnīcā būs beidzies, vietā jau droši vien nāks cits darbs, kas aizstās ierasto ritmu,” saka skolas tehniskais darbinieks.
A. Freimaņa amata aprakstā teikts, ka viņš Nīcas vidusskolā ir ēku un teritorijas apsaimniekotājs. Sācis strādāt 2012. gadā. “Mans tētis Ojārs Katlis skolā strādā padsmit gadu. Iepriekšējais viņa kolēģis aizgāja prom, darbu piedāvāja man. Skolas vadība jau zināja, ka ar remontdarbiem un celtniecību, kas vistiešākā mērā ir saistīts ar apsaimniekotāja pienākumiem, es neesmu “uz jūs”, bet “uz tu”. Jautāja, vai negribu nākt strādāt. Ilgus gadus biju pavadījis, strādājot un vadot saimniecību, nodarbojāmies ar lauksaimniecību. Treknie gadi bija pagājuši, lauksaimniecības bizness gāja uz leju. Sapratu, ka laiks arī padomāt par pensiju un jāiet strādāt, tā teikt, valsts darbā,” atceras A. Freimanis. Pusgadu strādājis pusslodzes darbu, bet 2013. gadā skolas direktore piedāvājusi pilnas slodzes darbu. “Budžets jau bija pieņemts, un tāpēc skolas direktore mani mīļi iesauca par staigājošu interaktīvo tāfeli. Lai mani pieņemtu darbā un izmaksātu algu, bija jāatrod līdzekļi, tādēļ skola atteicās no vienas interaktīvās tāfeles.”
No 2015. gada A. Freimanis ir arī atbildīgais par ugunsdrošību Nīcas vidusskolā. “Stājās spēkā Ministru Kabineta noteikumi, ka skolās ar 200 un vairāk bērniem vajag ugunsdrošības speciālistu. Aizsūtīja mani uz kursiem, saņēmu apliecību.”
Atvaļinājuma un slimības laikā viņš aizvieto skolas saimniecības daļas vadītāju. “Pārējā laikā un ikdienā daru tehniskos darbus, remontēju, veidoju, taisu.”

Pieradinās pamazām
A. Freimanis ir Saldus lauksaimniecības tehnikuma absolvents, pēc specialitātes – lauksaimniecības ēku un civilās aizsardzības ēku speciālists. Gadu gaitā gūtās zināšanas un prasmes pielietojis remontdarbos mājās, gājis palīgā citiem remontēt dzīvokļus.
A. Freimaņa dzimtā vieta ir Otaņķu pagasta Rude. Nīcā esot ieprecējies, un no tā laika vairāk vai mazāk visa dzīve grozoties pa un ap Nīcu. Laika gaitā ar sievu Lieni ieguvuši kādu viņas radiem piederošu īpašumu. “Sāku strādāt siltumnīcā, pamazām vien lauksaimniecība kļuva par pamatnodarbošanos ilgu gadu garumā.” Kopš viņš strādā, lauksaimniecība palikusi hobija līmenī. “Pētertirgū man joprojām ir tirdzniecības vieta. Treknajos gados klājās pavisam citādāk – bija daudz kafejnīcu, veikalu, nemaz nevarēja spēt saražot. Tad birokrātijas un cilvēku pirktspējas dēļ pienāca tādi laiki, ka galvenais risinājums bija saimniecību samazināt. Un pieņēmu lēmumu – iet darbā,” stāsta A. Freimanis. Ar darbu skolā viņš ir apmierināts, īpaši novērtē, ka kolektīva vadība cīnās par saviem darbiniekiem.
“Sāku strādāt algotu darbu salīdzinoši lielā, teiksi tā, pieredzējušā ,vecumā. Skolas dzīve kā tāda mani nebaidīja, jo vienmēr sanācis, ka mājās ir mazi bērni. Vecākajam dēlam ir 22 gadi, vidējais dēls iet 12. klasē, bet mazākā meita skolojas bērnudārzā, piecgadniekos. Man bija jāpierod pie domas, ka būs katru dienu jāiet uz darbu. Strādājot mājās, biju sava laika saimnieks – kad gribēju strādāju; kad vajadzēja, braucu. Iesākumā skolā, strādājot pusslodzi, pamazām pieradināju sevi. Kad jau uz pilnu slodzi – nekādu problēmu. Mājās sanāk vairāk būt sestdienās un svētdienās.”
A. Freimanim ir gandarījums, ka savu darbu var salāgot ar ģimenes un mājas dzīvi – var jaunākos bērnus izvadāt uz skolu, mājās realizēt sievas idejas. Liene strādā medicīnas lauciņā – ātrajā palīdzībā. “Bērni neļauj novecot gan mājās, gan skolā. Dzīve ir interesanta, tā sakārtojusies – ir ļoti labi. Ne par vienu dzīves posmu neesmu bijis neapmierināts.”
A. Freimanis ļoti novērtē vēl kādu sava darba priekšrocību – garantētais atvaļinājums ir vasarā, jūlijā. “Ja atvaļinājums būtu jāņem februārī, tad mājās īsti nebūtu, ko darīt. Jūlijs mums ģimenei ir visvairāk vajadzīgs brīvs, jo lauksaimniecība vēl arī ir mūsu piepelnīšanās veids. Jūlijā īpaši – tad varam tirgot agro dārzeņu produkciju. Ziemā, neko nedarot, nenopelnītu,” spriež A. Freimanis. Viņš zina teikt, ka daudziem kolēģiem ir pašiem savas saimniecības, ar ko savieno pamatnodarbošanos. “Tirgū 80 procenti ir nīcenieki,” viņš palepojas ar savējiem.

Atsaucīgs idejām

A. Freimanis vienmēr ir atsaucīgs skolotāju idejām par tehniskiem darbiem, uzlabojumiem klasēs un kabinetos. Pats, līdzīgi kā kolēģi, smeļas idejas sociālajos tīklos. “Tajos var daudz atrast, kā kaut ko uztaisīt, lai vienmēr nebūtu jāpērk gatavs. Man patīk idejas realizēt dzīvē. Ja kaut kas nesanāk, tad skatos – kā izdarīt citādi. Daudz mācos no jauna darot. Tāpat ar instrumentiem – ir reizes, kad vecās paaudzes instrumenti ir daudz labāki par mūsdienu rīkiem. Bet no jaunajiem ir svarīgi piemeklēt plaša pielietojuma un profesionālus darbarīkus, jo ar tiem darbu, kam kādreiz, iespējams, vajadzēja visu dienu, tagad var paveikt ļoti ātri. Ja vajag kaut ko specifiskāku, tad darbarīkus iznomājam. Esmu sapratis, ka daudz ko var nopirkt, bet uztaisīt pašiem – tā ir interesantāk, praktiskāk un bieži vien arī lētāk,” secina meistars.
Kad būs beidzies ēdnīcas un virtuves remonts, tehnisko darbinieku dienas ritmu aizņems citi darbi. “Būs telpu remonts, zinu, ka muzejam ir plāni. Darba netrūks. Darbā skolā dienas nav vienādas, katra ir citāda. Tas nav monotons darbs kā rūpnīcā vai birojā, diezin vai es varētu tādu darbu strādāt. Īstā darba vieta ir atrasta,” teic skolas tehniskais darbinieks.

Raksts no "Kursas Laika" arhīva

Pievieno komentāru

Komentāri 3

Skola no tiem lopiem ir neatkarīga

Ļoti labi reklāmu vajag. Nīcā trūkst parastu strādnieku vietējos darbā neņem komunālajā pārvaldē. Tiekas ilgus gadus godam strādāja atlaida jo veisam un śakālim nepatika.

pirms 25 dienām, 2019.06.01 12:23

gatavojos

lasīt rakstu par pieredzējušu vecuma cilvēku(70 gadi),bet izrādās runa ir par četrdesmitgadnieku.Atradis ar ko lepoties,40 gados strādā algotu darbu.

pirms 24 dienām, 2019.06.02 11:33

Nīcas novadā