Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Nīcas novadā vissenākās – kora tradīcijas 1

Sarunā ar Nīcas novada kultūras jomas pārstāvēm un seno tradīciju zinātājām – Nīcas senlietu krātuves vadītāju Gitu Vanagu, Otaņķu senlietu krātuves vadītāju Leldi Jagminu un Nīcas kultūras centra kultūras darba organizatori Inesi Šalmu – noskaidrojās, ka Nīcas kultūras dzīvē jau no seniem laikiem aktīvi bijuši kori. 

Iepazīst visā Latvijā
 
G. Vanaga zina teikt, ka dziedošie nīcenieki korī apvienojušies jau 1927. gadā. Interesanti, ka savulaik kori netiki atsevišķi dalīti sieviešu, vīriešu un jauktajos koros – dziedātgribētāji vienkārši vienojušies kopīgā lietā, nedomājot par īpašu sava kolektīva definēšanu. L. Jagmina piezīmē, ka kordziedāšana šaipusē bijusi labi zināma arī senāk, jo teju katrā skolā pastāvējis skolēnu koris. “Ja ņem vērā, ka Rudes skolas pirmais skolotājs Jānis Krūmkalns vadījis kori, tad var teikt, ka koris bijis jau senāk. Rudes skolu atklāja 1875. gadā.” G. Vanaga apstiprina viņas teikto, norādot gan, ka Nīcas kori, kurā apvienojušies vietējie vīri un sievas, var dēvēt par profesionālas ievirzes kolektīvu: “Es domāju, ka viņi gatavojās Zemnieku svētkiem, jo tie sākās 1929. gadā un tajos piedalījās jau visi kori, etnogrāfiskie ansambļi.” Nīcas senlietu krātuves vadītāja atgādina, ka tolaik etnogrāfiskais ansamblis vēl sev raksturojošo nosaukumu nebija guvis, par etnogrāfisko tas nosaukts vēlāk un šodien norāda uz tautas tradīcijās un mūzikā balstītu muzicēšanu.I. Šalma informē, ka Nīcas etnogrāfiskais ansamblis, ko savulaik dibinājis Jānis Ķīburs, 2020. gadā atzīmēs simts gadu jubileju. “Tie bija cilvēki, kas kopā darbojās, tā bija viņu ikdiena – dziedāt dziesmas, piedalīties Dziesmusvētkos,” par etnogrāfiskā ansambļa aizsākumiem teic G. Vanaga. Tieši kopīgā muzicēšana, sava tautastērpa godināšana un valkāšana bijušas lietas, kas Nīcu darījušas zināmu. L. Jagmina, piemēram, piefiksējusi presē savulaik atspoguļotu informāciju, kurā vēstīts par zemkopības ministra viesošanos 7. Zemnieku svētkos. Ministrs teicis: “Ja līdz šim par Nīcu Latvijā dzirdēja tikai divreiz gadā, kad bija plūdi, tad tagad mēs arvien vairāk dzirdam par seno tērpu krāšņumu, dziesmām un citām ieražām.” Prieks esot par to, ka gan ansambļa, gan kordziedāšana Nīcas novadā cieņā ir vēl šodien. Lielākā atšķirība – šobrīd vīri un sievas dzied atsevišķi, Nīcā pastāv vīriešu un sieviešu koris, kurus attiecīgi vada diriģents Jēkabs Ozoliņš un diriģente Līga Amerika-Ansiņa.

Aktīvi kultūras darboņi
Līdzīgi kā Durbes novadā, arī Nīcas novadā ar laiku izzudušas pūtēju orķestra tradīcijas. I. Šalma zina teikt, ka 20. gadsimta otrajā pusē uz laiku orķestris ticis atjaunots, taču pēcāk savu darbību pārtraucis uz visiem laikiem. Citādi klājies ar amatierteātri. Tas spējis pārdzīvot jau divus gadsimtus un savu vietu kultūras dzīvē noturēt. L. Jagmina atklāj, ka 20. gs. 50. gadu sākumā, kad Rudes skolā sākusi strādāt skolotāja Aina Bilkena, īpaši aktivizējies skolas un ciema dramatisko kolektīvu darbs.  1952. gadā A. Bilkenas vadībā iestudēta Annas Brigaderes “Princese Gundega un karalis Brusubārda”. I. Šalma iestarpina, ka laikā, kad Nīcas apdzīvotās vietas un tuvējie ciemi apvienoti novadā, teātra spēlēšana nedaudz apsīkusi, taču pēcāk atjaunota ar jaunu sparu. Šobrīd amatierteātris darbojas Dainas Kandevicas vadībā.G. Vanaga uzsver, ka savulaik ansambļu, koru un dažādu pulciņu vadītāji bijuši vietējie skolotāji, līdz ar to bērniem jau no agrām dienām pašsaprotama bijusi aktīva līdzdarbība kultūras dzīvē. Izrādās, ka tieši aktīvo pedagogu un skolas pārstāvju darbošanās dēļ veiksmīgi noritējusi daudzu kolektīvu darbība. Nīcas senlietu krātuves vadītāja šai sakarā piemin kora dibinātāju Tālivaldu Tēraudu, kurš bijis skolas pārzinis. Arī mūzikas skolotāju Reinholdu Jansonu, kurš ilgu laiku vadījis etnogrāfisko ansambli. Skolotāja Anna Neimane atjaunojusi amatierteātra spēlēšanas tradīciju. Pūtēju orķestri savulaik vadījis Visvaldis Bitāns, zina teikt I. Šalma. “Viņš ļoti ilgi darbojās pūtēju orķestra vadībā,” uzsver kultūras darbiniece. Kādreizējā skolotāja Alīda Vārna, kura vēl šodien labprāt iesaistās novada kultūras dzīvē, vadījusi jauniešu deju kolektīvu, ierādot deju soli vairākām vietējo paaudzēm.Kultūras jomas pārstāves smejot teic, ka visus aktīvos kultūras darbiniekus cauri laikiem pat grūti nosaukt, jo to nudien bijis ļoti daudz. Katra devums Nīcas kultūras dzīvē bijis nozīmīgs, un esot prieks, ka vēl šodien ir cilvēki, kuri labi iesākto kultūras mantojuma nodošanā turpina.Īpaši uzteikt kultūras darbinieces grib pirmsskolas izglītības iestādes “Spārīte” mūzikas skolotāju Indru Štubi. “Es pat nezinu, cik paaudzes viņa ir izaudzinājusi. Kā viņa var ņemties ar mazajiem bērniem! Māca gan populāro mūziku, gan tautasdziesmas, dejas – visu, visu. Mūsu etnogrāfiju ieliek iekšā jau pavisam mazajos. Viņas priekšā ir cepure jānoņem,” cita caur citu teic kultūras jomas pārstāves un smejot piebilst: “Viņa ir plaša profila speciāliste – cilvēks orķestris.” Ārpus darba I. Štube labprāt pati iesaistoties dažādos kolektīvos un aktīvi darbojoties novada kultūras dzīvē.

“Zelta zvaigznes” zelta laiki
Kā vietu, kur savulaik visbiežāk pulcējušies vietējie un kur notikušas dažāda mēroga svinības, Nīcas novada kultūras jomas pārstāves nosauc kādreizējā kolhoza “Zelta zvaigzne” klubu. Tur rīkotas arī varen skaļas un jestras balles. Lustīgas bijušas kolhoznieku un pensionāru balles. Īpašas svinības notikušas arī “Zelta zvaigznes” jubilejas reizēs, kas svinētas ik pēc pieciem gadiem. L. Jagmina no nīcenieku pierakstos apkopotās informācijas uzzinājusi, ka kolhozs jubilejas svinējis ar vērienu. Kolhoza darbinieki vesti uz Liepājas teātri, lai kopīgi noskatītos izrādi, tur apbalvoti arī labākie kolhoznieki. Pēcāk kolhoza pārstāvji kopā ar aktieriem atgriezušies Nīcā, lai svinības turpinātu neformālākā gaisotnē. Balle bieži notikusi brīvā dabā, un arī tur kādu uzvedumu atrādījuši teātra aktieri. Izrādās, ka kolhozam ar Liepājas teātri bijusi liela draudzība un aktieri vietējiem pat nākuši talkā novākt ābolus un no lauka nolasīt akmeņus. “Lūdzu, Liepājas teātri, mēs tevi gaidām!” atgādinot par seno draudzību, smej L. Jagmina. I. Šalma, kura 20. gs. 80. gados bijusi šī kluba vadītāja, atminas arī kādu spilgtu epizodi: “Gāja lustīgi, balles bija kārtīgas. Pat ar moci viens trakais iebrauca iekšā! Mierīgi, it kā nekādu problēmu nebūtu!” Tomēr visiem iedzīvotājiem visvairāk atmiņā noteikti palicis 1983. gads, kad ticis nodedzināts koka tilts pār Bārtu. Tai laikā – naktī no 8. uz 9. maiju – notikusi balle, pēc kuras lielai daļai bijis jāgudro, kā tikt atpakaļ uz mājām. “Aizbraucām uz balli un netikām mājās. Bija jābrauc apkārt caur Grobiņu vai caur Bārtu,” stāsta G. Vanaga. Mūsdienās telpas kultūras pasākumu norisei atvēl vietējie kultūras nami, kuros noris ne tikai dažādi sarīkojumi, koncerti un Gada novadnieku sumināšana, bet arī mēģinājumus aizvada vietējie pašdarbnieku kolektīvi. Tāpat par pulcēšanās vietām kļuvuši sabiedriskie centri, piemēram, Grīnvaltos, Kalnišķos, Jūrmalciemā. Zaļumballes, kas gan mūsdienās notiek krietni retāk nekā senāk, tiek rīkotas Rudes estrādē.

Tradīcijas neizzudīs
Gan I. Šalma, gan L. Jagmina, gan G. Vanaga ir vienisprātis, ka bagātīgais Nīcas novada kultūras mantojums neizzudīs, kamēr vien būs cilvēki, kuri par to gādās. Un tādu novadā netrūkst. L. Jagmina īpaši vēlas pieminēt biedrības un interešu kopas, kurās apvienojušies vietējie iedzīvotāji, lai īstenotu ar kultūras un ikdienas dzīvi saistītas ieceres. Liels atbalsts ir pašvaldība, kuras izsludinātājos projektu konkursos biedrības un interešu kopas var iegūt līdzekļus ideju realizēšanai. Aktīvi ir arī mājražotāji, amatnieki un daiļamata meistares, kuras gādā, lai zudībā neietu krāšņie Nīcas tautastērpi ar tiem vien raksturīgo rakstu bagātību. Kultūras darbinieces norāda, ka grūti precīzi nodefinēt laiku, kad pirmoreiz parādījies Nīcas tautastērps ar koši sarkanajiem brunčiem, tomēr lēš, ka tas, visticamāk, bijis 1830. gads. Tieši tik sena ir tautastērpa vēsture, ko izdevies saglabāt līdz mūsdienām. G. Vanaga norāda, ka vietējā iedzīvotāja Regīna Kalniņa nodarbojas ar aušanu un darina tradicionālos Nīcas tautastērpus. Otaņķu senlietu krātuves vadītāja ir pārliecināta, ka veiksmes faktors kultūras vērtību saglabāšanā ir tas, ka “no mazotnes bērni elpo un darbojas kultūrā”. Te paldies esot jāsaka ikvienam pulciņa un kolektīva vadītājam, kurš par to gādā, nodrošinot pārmantojamību. Jo, kā norāda kultūras darbinieces, tie vietējie, kuri pārzina senās tradīcijas, labprāt tās ierāda arī citiem. L. Jagmina spriež, ka novads nudien var lepoties ar krāšņo kultūras dzīvi un stabilajām vērtībām: “Esam izlutināti ar savu kultūras bagātību.”

Notiek ar mazāku jaudu
Armands Ķenavs Otaņķu pagastā dzīvo kopš dzimšanas, tādēļ var vērtēt, kā mainījusies kultūras dzīve cauri laikiem. Vīrietis spriež, ka daudz izmaiņu ieviesusi cilvēku skaita samazināšanās. Līdz ar to pasākumi un dažādi sarīkojumi vairs nav tik kupli apmeklēti kā senāk. “Uz Jāņiem zaļumballe – citu gadu ir, citu gadu nav. Vismaz divas reizes gadā uz svētku laiku notiek kāds lielāks pasākums,” šodienas kultūras dzīves norisi vērtē A. Ķenavs.Arī viņš atminas kolhoza “Zelta zvaigzne” klubu, kurā uz pasākumiem kopā pulcējušies vietējie. Tie norisinājušies teju katru otro vai trešo sestdienu. A. Ķenavs atminas, ka kluba telpās savulaik rādīti kino seansi, bieži – pat divreiz nedēļā. Uz jautājumu, vai būtu nepieciešams atjaunot kādreizējo pasākumu norisi, biežāk organizējot kopā sanākšanas, vīrietis norāda, ka to droši vien vairs nav iespējams izdarīt. To nosakot gan nelielais iedzīvotāju skaits, gan tas, ka novadā dzīvojošie lielākoties nodarbojas ar lauksaimniecību, kas aizņem lielāko daļu viņu laika, līdz ar to brīvu brīžu, lai nodotos atpūtai un izklaidei, ir maz. A. Ķenavs vērtē, ka kultūras dzīves kūrēšana jūtama arī šodien, veidojot pat jaunus pasākumus, piemēram, šogad notikušos Maizes svētkus, kas pulcēja lielu daļu interesentu. Otaņķniece Irēna aktīvi iesaistās novada kultūras dzīvē. Viņa darbojas gan etnogrāfiskajā ansamblī, gan deju kopā “Teiksma”. Kundze gan vērtē, ka kopš novada izveidošanas un Nīcas kļūšanas par novada centru, otaņķnieki palikuši novārtā, savā ziņā kļūstot par tādiem kā pabērniem. Otaņķniece secina, ka arī kultūras darbinieces, kuru darbavieta ir tieši Nīcā, nereti pat nezina, kādas ir otaņķnieku vēlmes un skatījums uz kultūras dzīves norisēm. “Mēs te paši – kā gribam, kā varam. Paši tā arī visu laiku darbojamies. Maza uzmanība mums veltīta tagad,” domā Irēna. Novads vietējo darbošanos atbalstot, taču kultūras darba organizatori Otaņķos esot reti viesi. Atminoties pagājušos laikus, arī viņa piemin kolhoza klubu un balles, kas tur savulaik rīkotas. Bijuši pat saviesīgi pasākumi, kas rīkoti lielajā kartupeļu pagrabā – tas izpušķots, novietoti galdi, un kopā pulcējušies daudz vietējo. Arī šobrīd tādas iespējas ir, kopīgi sanākot dažādos kolektīvos. Irēna spriež, ka tieši paši iedzīvotāji ir tie, kas var veidot un bagātināt kultūras dzīvi – ir vien aktīvi jādarbojas.  Nīceniece Sarmīte Jurševska neslēpj, ka ikdienā nav naska kultūras norišu apmeklētāja, jo nav lielu pasākumu piekritēja, taču zina, ka tiem, kurus tas uzrunā, iespēju ir daudz. “Cik es dzirdu apkārt, viss kaut kas notiek.” Tā kā ir vietējā kopš dzimšanas, sieviete labi zina, ka pašdarbnieki novadā darbojušies visos laikos, arī balles te notikušas cauri laikiem. “Protams, tos 20. gadsimta 80. gadus nevar salīdzināt ar mūsdienām,” pārliecināta S. Jurševska.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Pievieno komentāru

Komentāri 1

Vilhelms

Dziedāju vienlaicīgi 3 koros, bet pie mana kapa nedziedāja ne viens !

pirms 3 mēnešiem, 2019.08.24 10:30

Nīcas novadā