Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

FOTO: Jānis Roga Nīcas novada "Upmalēs" saglabā iepriekšējo gadsimtu smeķi 2

Jau vairākkārt esam rakstījuši par Rogu ģimenes motociklu, pildspalvu, kā arī ugunsdzēsības un citu vēsturisku lietu privātkolekcijām.  Nīcas “Upmalēs” atvērta jauna ekspozīcija, kas piedāvā iepazīties ar padomju laiku lauksaimniecības tehniku un seniem darbarīkiem.

Kolekcionāra gars
Jānis Roga atklāj, ka jaunās ekspozīcijas tapšana aizņēmusi aptuveni divus gadus un “Kursas Laiks” to skata pirmais.
“Iespējams, vecajām lietām piestāvētu apkopojošs nosaukums “Tā strādāja agrāk”. Plānveidīgi centos savākt vienkopus vecos dzelžus un mazos traktoriņus. Nepietiek iegādāties verķi, svarīgi ir sagādāt oriģinālās detaļas, kas bieži plīst un plīst visiem. Pusi Latvijas apbraukāju, kamēr dabūju oriģinālas riepas 1952. gadā ražotam traktoram. Šīs jau nav labākajā līmenī. Ja kādam vēl mājās ir, tas prasa tādu cenu, ka vairs neko negribas. Toties šaipus Saldus nevienam tādas kolekcijas nav,” palepojas saimnieks un piebilst, ka darbu un laiku prasošais process sāk iekšēji apsīkt. Arī tāpēc, ka mazā telpā, pārbīdot eksponātus no viena stūra uz otru, jāsaliek maksimāli daudz – lai būtu skatāms un baudāms.
“Satiekot citus kolekcionārus, nodomāju, ka putni viņiem galvā gluži nelido, bet fāze drusku ir. Es jau ar’ – kopš aizgāju no darba ugunsdzēsības dienestā, esmu pabeidzis moču kolekciju un vēl divas uztaisījis. Atceros, kā, mācoties ceturtajā klasītē, devos uz mājām gar likvidētajām mehāniskajām darbnīcām un vēlu par sevi lielāku riepu. Šodien man tādu vajadzētu, bet vairs nav dabūjama. Tas nebija zagļa, bet kolekcionāra gars.”

Jābūt akrobātam
Ne mazāk kā pusgadsimtu vecos eksponātus J. Roga lietišķi sauc par padomju laiku mehānisko sektoru. Līdzās 1987. gadā Ordžonikidzes tanku būves rūpnīcā ražotai virpai atrodas mazliet vecāki galdnieka un kolhoza mehāniķa darbgaldi ar visām atslēgām un citiem instrumentiem. Ievērības cienīgi ir kalēja lakta, smirģelis, slīpripa, metināmie aparāti, akumulatora lādētājs.
Lielākie un iespaidīgākie objekti ir traktori. Uz zaļā brīnuma kirilicā rakstīts “XT-3” (Harkovskij traktornij zavod). “Katram modelim tika piešķirts savs numurs, šim ir “7”. 1952. gadā dzimušais traktors ir unikāls, jo darbojas ar benzīna dzinēju. Startera nav, atsevišķi ir karburators. Traktoristam bija jābūt akrobātam vai trepe jāliek klāt, lai uzkāptu līdz augstajam un šaurajam sēdeklim. Bet padomju cilvēks, vietējais racionalizators, atrada inženiera cienīgu risinājumu, vadoties pēc izslēgšanas principa – priekš kam to vajag. Traktorists atbrīvojies no vienas bremzes un vairoga, atvieglojot uzkāpšanu no aizmugures. Nākamais modelis “DT-14”, arī bez startera, pārslēdzot ar sviru, darbināms gan ar benzīnu, gan dīzeli. Gāzes rokturis – mehānisks. Cilvēks ar šo tehniku bez jumta brauca arī lietus un krusas laikā. Vai kāds domāja par traktoristu? Viņš nebija nekas!”
60. gadu pārstāvim jau ir starteris, bet tikšana virsū joprojām… kaut vai lido. Savukārt “DT-20” (prototips modelim “DT-25”) ir interesants ar lielo spoli, kas ar dzensiksnu varēja griezt senās kuļmašīnas. Pēdējais – noslēdzošais – ir 90. gadu ar dīzeļdegvielu darbināms traktors. Līdz vaļējai kabīnei ar simbolisku brezenta jumtiņu braucējs jau var nokļūt pa kāpnītēm. “Šo dabūju briesmīgā kosmētiskā paskatā, pacēlu līdz oriģinālam stāvoklim un nokrāsoju dzeltenā krāsā. No tā arī faktiski radās doma savākt visu traktoru sēriju,” teic tehnikas fans.

Vieglā autiņa cenā
Jautājums, cik tāds maksā, kolekcionārus parasti iedzen strupceļā. Jānis ir atklāts: “Neviens jau negrib par pašizmaksu atdot. Kādam pārpircējam andelmanim sākumā bija žēl pārdot vecāko traktoru. Vai nu šim vēlāk bija naudas sprukas, bet beigās piekrita man pārdot. Nokaulēt gan nemaz nevarēju, un nācās krietni pakrāt. Par to cenu būtu varējis ar kaut kādu autiņu braukt. Bet no otras puses – nauda kā bankā: kolekcionāri ir un būs. Ja kāds trakais uzradīsies, nopelnīšu, sliktākā gadījumā saņemšu atpakaļ ieguldīto.”
Tehnikas pazinējs vecajos dampjos, kas uz Nīcas pagastu atvesti no dažādiem Latvijas novadiem, protams, saskatīs arī metinājuma vietas, bet jāpriecājas, ka šī tehnika ir izdzīvojusi līdz mūsdienām, turklāt spēj izkustēties no vietas. Trīs no četriem pa sētu noteikti varētu pabraukt, un, Jāņaprāt, tas nav maz. Viņa plānos ir drīzumā uztaisīt ar ķēdi paceļamu celtni – lai varētu ērtāk paremontēt. Vai tehnikas kolekcijas turpināsies, var tikai nojaust, jo saimnieks tik smeķīgi jūsmo par plakātu, kurā redzams “T-74” priekšgājējs. “T-14” šasija tāda, ka pārsveroties patstāvīgi no grāvja ārā netiks.
Padomju laikos traktoristus nereti apmācīja uz vietas – katrā kolhozā bijusi mācību klasīte jauno speciālistu sagatavošanai. Savukārt arodskolās izmantoja oriģināla izmēra tehnikas mezglus. Arī šie uzskates līdzekļi sarūpēti ar lielām grūtībām, jo no visa liekā gan privātpersonas, gan uzņēmumi vēlas atbrīvoties. Vienā no plakātiem uzzīmēti traktorists un traktoriste zilos kombinezonos. Jānis iecerējis uztaisīt manekenu “kā šis padomju kungs” – tāds itin labi iederētos starp traktoriem.
Garāžas stūrītī atrodas neliels stends ar melnbaltām fotogrāfijām. Traktortehnika, tāda pati kā Rogu kolekcijā, redzama strādājam uz lauka. Diemžēl lielākā daļa darbarūķu vairs nav starp dzīvajiem. Dažās bildēs iemūžināts, kā padomju saimniecības čaklākie darbinieki ceļojuši, arī uz Tautas sasniegumu izstādi Maskavā.

No cita gadsimta
Interesanta pagātnes liecība ir pļaujmašīnas trīsstūrveidīgie asmeņi, tos kolekcionārs pieglabājis ar cerību, ka kaut kad trāpīsies arī pati pļaujmašīna.
Kas tās par metāla kastēm ar sūkni un skaitītāju? No vecajām degvielas uzpildes stacijām. “Pusgadu liku avīzēs sludinājumus, neviens neatsaucās, par laimi, uzradās vīrs Krievijas pierobežā, bet vajadzēja ņemt visas trīs. Tā arī atvedu no Ludzas.”
Līdzās sava laikmeta pārstāvjiem harmoniski iederas lodlampas. Viena no tām esot izgatavota no vara, ar īpašiem degļiem iekšā.
 Kādu gados jaunāku privātkolekcijas apmeklētāju noteikti pārsteigs nodzeltējusi tehniskā literatūra krievu valodā un darba drošības dokumenti. “Sovhoza laikā es strādāju Pērkones mehāniskajās darbnīcās. Biju mehāniķis, kurš paralēli izraksta ceļazīmes. Arī šie darba drošības in­struktāžas žurnāli no 1984. gada ir manis vesti. Tos, pēc noteikumiem, vajadzēja iznīcināt…”
Mehāniskie svari, Latvijas pirmās brīvvalsts laikā lietoti bitenieka piederumi, alumīnija bada panna, vietējā galdniecībā izgatavots vērpjamais ratiņš un aitu cirpšanas dzirkles ne visai iederas kontekstā. Tie, iespējams, sagaidīs vietiņu citā ekspozīcijā.
“Agrāk esmu daudz ko stūmis prom un pēc tam nožēlojis. Tagad – ja cilvēks no laba prāta piedāvā, neatsakos,” veco lietu čupā vācējs rosina aplūkot arī papildināto ugunsdzēsēju lietu klāstu.
Pērn viņš kopā ar domubiedriem viesojies Austrijas pilsētiņā Soldenā. Līdzbraucējs, zinot, ka Jānis tur iekārojis 20. gadu ugunsdzēsēja tērpu, uzdāvinājis to viņam dzimšanas dienā. Ķivere, ordeņi, ūdens kanna un pagājušā gadsimta telefona aparāts, protams, vēlāk piepirkti atsevišķi.

Raksts no "Kursas Laika" arhīva

Pievieno komentāru

Komentāri 2

fhffhfh

90 gados kad visi visu meta ārā . Ieraudzija normālas mantas tas tādas pa velti varēja savākt . Parastais latvietis ,krievs to visu metāl lūžņos nodeva . I 23 kapeikas saņēma

pirms 30 dienām, 2019.08.20 17:11

Nīcas novadā