Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Čau-čau pārīša saimnieki Nīcas novadā: Kad čau-čau iemīļo, tad citu vairs negrib

Kad saimnieks Mārtiņš Laus laipni aicina ciemiņus lauku mājas iekštelpās, čau-čau pārītis Mia un Pako nospriež, ka viņu cilvēks labāk zina, kuram drīkst uzticēties. Pēc brīža jau abi omulīgi iekārtojušies viesistabā uz tepiķa, kas ir vienā krāsā ar viņu kažociņu – kā piens ar kafiju.

“Senos laikos čau-čau esot bijuši medību un sardzes suņi, tagad vairāk dekoratīvi. Viņi nekož, ir klusi, atturīgi un pret viesiem izturas ar distanci,” mīluļus īsumā raksturo Lauu ģimenes galva.

Baltkrieviete un dobelnieks
Katrs suņa īpašnieks zina, cik daudz rūpju un uzmanības prasa mājdzīvnieks, bet te – divi. Tā viņiem un mums interesantāk, izvēli pamato M. Laus. “Kad vēl mitām dzīvoklī Liepājā, mana sieva Lina ļoti gribēja kabatas sunīti – mazo, pūkaino punduršpicu. Teicu, ka ar tādu nestaigāšu, un piedāvāju iegādāties čau-čau, jo tāds suns mums jau savulaik piederēja. Ja kādu šķirni iemīļo, cita vairs nesaista.”
Dzīvesbiedri ar smeldzīgu nostalģiju noraudzījušies uz pilsētā pamanītiem čau-čau brūnā krāsā, bet, sludinājumu portālā pamanot “baltos lācīšus”, nav spējuši valdzinājumam pretoties.
Vecākais kapteiņa palīgs tobrīd bijis kārtējā reisā, tāpēc Lina sazinājusies ar čau-čau saimniekiem Baltkrievijā, un “precītes” nodošana–saņemšana notikusi uz abu valstu robežas.
Kad Laui ievākušies jaunuzceltajā mājā Nīcas pagasta Grīnvaltos, un suņu meitenei, kurai tobrīd ir trīs gadi, “netīšām” pievienojies sugasbrālis. Draugi jokojot atsūtījuši ziņu, ka Dobeles pusē pārdod baltu čau-čau kucēnu, “varbūt tas interesē”, bet Laui to uztvēruši pavisam nopietni. Mia ātri vien nodibinājusi draudzīgas attiecības ar Lauu dēlu Martinu, jo spēlēšanās joprojām patīk abiem. Tikmēr mazliet vairāk pūļu sunenei prasījusi pierašana pie kaķa un jaunā kompanjona – lauku vidē dzimušā Pako.

Miera mikas brīvsolī
Katra suņa ēdiena trauciņu saimnieki novieto atsevišķi – verandā un ārā. Tikko viens beidz ēst, otrs steidzas piebeigt drauga maltīti, un sākas ķīviņš. Pako kā jau puisietim apetīte ir labāka, turklāt Miai īsti labi nestrādā aizkuņģa dziedzeris, tādēļ pastāvīgi jālieto tabletes un speciāla barība.
“Šīs šķirnes suņi ir alerģiski: jāskatās, ko dod. Veterinārārste Grobiņā mūsu Miu jau zina pēc vārda. Viens ir čau-čau nopirkt, otrs – sadzīvot ar šo suņu problēmām. Piemēram, viņi nedrīkst pārāk ilgi atrasties mitrumā, jo var sākties dermatīts, stafilokoki. Nenožēlojam, ka viņus paņēmām, un nepadosimies. Biezā kažoka dēļ Mia un Pako ziemā jūtas vislabāk, naktī labprāt guļ verandā. Vasarā abiem patīk aplaistīšana ar ūdeni un laiskošanās ēnā.”
Par mīluļu sastrādātajiem nedarbiem Mārtiņam īsti nav, ko stāstīt. Mazlietiņ paplēstas tapetes, gadījies, ka gružu maisu papluina, bet sagrauzts nav nekas un arī puķu dobes necieš. “Puika šausmīgi krāc, taču kopumā šīs šķirnes suņi ir miera mikas, pacietīgi gaida, kad tiks izvesti pastaigā. Parasti dodamies uz meža joslu gar jūrmalu. Mia neiet ūdenī, bet Pako gan. Arī ziemā.”
Pārīša vienīgais netikums ir tieksme paklejot. Pat ja pārvietošanās ierobežota ar piesiešanu, labiekārtotā suņu būda tiek ignorēta. Toties, izraujoties brīvsolī divatā, gatavi aizsoļot pa vietējo ceļu, lai apsekotu rajonu. Kad saimnieks to ierauga, Mia, kas ir sterilizēta, jūtas vainīga un tūlīt pazemīgi atgriežas, jo zina, ko nozīmē pēriens par nepaklausību. “Ja čau-čau, īpaši puikas, kamēr mazi, nenoliek pie vietas, viņi var būt agresīvi. Mia labi saprot manas komandas. Savukārt sieva iemācījusi dot ķepu un citādu paklausību.”

Salonā un kaimiņu grāvī
Kad suņu kuplajā kažokā mainās garās spalvas, arī pēc atgriešanās no nesankcionētas pastaigas dubļainā laikā mīluļus neaicina iekštelpās. Pako reiz, izlūkodams kaimiņu grāvi, iekritis tajā, turklāt izvārtījies vircā, tāpēc saimnieks apsver žoga vai voljera būvēšanu.
Parastā higiēnas procedūra abiem suņiem ir mazgāšanās vannā un kuplā apmatojuma izsukāšana reizi mēnesī. Mia paspējusi iepazīt suņu skaistuma kopšanas salonu piedāvājumu galvaspilsētā. Tur speciālists krāšņo, gandrīz balto, pūkaino kažociņu izmazgā speciāli pielāgotos apstākļos, ar fēnu izžāvē, kārtīgi izķemmē, pielīdzina pēc vajadzības un apgriež nadziņus.
Skanīgo vārdu Mia kucītei izdomājusi saimniece, un, protams, suņupuikam vajadzējis līdzvērtīgu – kā nevienam. Braucot pakaļ mazulim, dzīvesbiedri pārcilājuši populārāko smaržu ražotāju nosaukumus, un kucēnam piešķirts brenda “Paco Rabanne” pirmā daļa – Pako.
Abi suņi Linu uztver kā barotāju, bet lielā autoritāte mājdzīvniekiem ir Mārtiņš. Varbūt tāpēc saimnieks par lieku uzskata mīluļu apmācību suņu skolā, dalību konkursos un skatēs. Pieķeršanās ir abpusēja.
M. Laus dodas jūrās uz trim četrām nedēļām un, sazinoties ar Linu Skaipā, vienmēr grib zināt un redzēt arī to, kā jūtas un uzvedas abi “čavas”.
“Viņiem patīk braukt mašīnā, apvainojas, kad neņem līdzi. Tikpat ļoti var iepriecināt vienīgi siera gabaliņš. Mums ir arī vecāks “VW Passat”, ļauju tajā kāpt iekšā. Kad suņi izbāž galvas pa atvērto auto logu, tas no malas smuki izskatās. Reiz braucu aiz muguras mammas mašīnai, kur viņi tā sēdēja, un visi vērotāji rādīja īkšķi uz augšu.”

Raksts no laikraksta "Kursas Laiks" arhīva

Pievieno komentāru

Nīcas novadā