Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Par skatuvi nekad nav šaubījusies 1

Aktrise Everita Pjata Liepājas teātrī ienāca 2009. gadā kopā ar pārējiem saviem kursabiedriem pēc studijām Klaipēdas Universitātē, tomēr bija kas tāds, kas viņu atšķīra no pārējiem, proti, Everita jau no bērnības bija izložņājusi visus Liepājas teātra stūrus. To, ka saistīs savu dzīvi ar skatuvi, viņa zināja noteikti, bet to, ka tā būs Liepājas teātra skatuve, gan ne, šonedēļ raksta "Kursas Laiks".

Par to, ko teātris Everitai nozīmējis pirms desmit gadiem un šodien, viņa, mazliet apdomājoties, teic: “Tas ir laiks mazliet pirms iestāšanās universitātē, un teātris bija galvā iztēlota pasaku pils, domas par lielo mākslu. Tai laikā biju ļoti naiva un droši vien arī nepārliecinātāka par sevi, savām spējām un noteikti nedomāju, ka varētu spēlēt pirmā plāna lomas. Bet kopumā pirms desmit gadiem nebija saprašanas, kā top izrādes. Skaidri zināju, ka tiek ieguldīts smags darbs, bet, kas slēpjas aiz skatuves kulisēm, bija tikai minējumi, ar ko aktierim jāsastopas ikdienā.”

Uz katru Liepājas teātra izrādi Everita gājusi ar sajūsmu un lielu apbrīnu. “Ne es pratu vērtēt, ne analizēt. Man viss patika, un es ļoti apbrīnoju aktieru darbu!” Pirms 20 gadiem aktrise pat iedomāties nav varējusi, ka spēlēs uz tiem pašiem dēļiem. Tagad esot mirklis, kad ir skaidrs, ka teātris ir viņas īstā vieta – pārbaudīta vērtība. “Ja darbs nes augļus un sagādā baudu, tad vajadzētu būt īstais ceļš. Kas ir mainījies? Pārliecība ir augusi, lai gan vēl ļoti daudz ir jāmācās un jāpraktizē visu mūžu, bet tagad noteikti vairāk sev uzticos,” vērtē Everita.

Viņa ir viena no retajām īstenām liepājniecēm no kursa, kuri visi ienāca teātrī, un Liepājas teātris viņai nebija svešs, jo ilgus gadus par galdnieku šeit nostrādāja aktrises tētis. “Jau no mazotnes apmeklēju Liepājas teātri, gāju ne tikai uz izrādēm, bet izdevās pabūt arī tēta galdniecības darbnīcā, bet tajā laikā pat prātā neienāca, ka šīs būs manas otrās mājas. Man bija skaidrs, ka darīšu kaut ko saistībā ar skatuvi, jau no agras bērnības dziedāju, dejoju – biju uz skatuves.” Skaidrs bijis vien tas, ka nākotne tiks saistīta ar kultūru, skatuvi. “Droši vien neuzdrošinājos domāt par aktrises karjeru,” Everita nosmej. Pa šiem gadiem nav zudusi arī teātra maģija, ko nodrošina katra jauna izrāde, kas sniedz jaunas emocijas, enerģiju.

Jautāta, kas bija lielākās bailes, pēc universitātes ienākot teātrī jau kā štata aktrisei, Everita norāda: “Vai sapratīs, vai veiksies, vai izsapņotās ilūzijas piepildīsies, vai būs man darbs.” Galvenās bailes bijušas no tā, vai izdosies sevi pierādīt un vai būsi interesants režisoriem, kuri iestudē darbus Liepājas teātrī.

Everita atceras arī mirkli, kad pirmo reizi izgājusi uz Liepājas teātra skatuves. “Tas bija mūsu diplomdarbs – Antona Čehova “Joki”. Precīzi atceros, ka ļoti gaidīju to momentu. Bet tad notika kas dīvains – neilgi pirms uziešanas es sevī sajutu tādu dīvainu tukšumu. Nevarēju saprast, kas noticis, tūlīt jāiet uz skatuves, bet esmu tukša un stīva. Bet, tikko spēru pirmo soli, kaut kas notika, un izrāde noritēja veiksmīgi. Skatuves aura, šķiet, mani uzlādēja.”

Ārpus teātra Everitai svarīgas ir lietas, kas viņu pozitīvi uzlādē. “Enerģijas avotu meklējumi. Svarīgākā noteikti ir ģimene. Man ir svarīgi uzturēt kontaktu ar manu ģimeni. Tie ir mani vecāki. Man ir ļoti plaša ģimene, mammai ģimenē bija desmit bērni. Manas labākās draudzenes ir manas māsīcas un viņu bērni, mammas māsas – tie ir cilvēki, kas ir mana komanda.” Aktrise jau vairākkārt pārliecinājusies, ka tie ir cilvēki, kuri vienmēr sniegs atbalstu dzīvē. Stingrs atbalsts dzīvē ir arī Everitas dzīvesbiedrs Māris, kurš ir mūziķis, un viņu sunītis, kurš ir liels dzīvesprieks ikdienā.

“Ir svarīgi sevi sajust. Sajust, kas tevi uzlādē, kas iepriecina, un to neliegt. Mani nomierina un iedvesmo rokdarbi, paretam kaut ko uzzīmēju. Palasu kādu sev interesējošu literatūru. Apēdu kādu kūku. Pasēžu vannā sveču gaismā.” Aizejot mājās, tiek darīts tas, ko patiesi vēlas. Tā arī ir sevis lutināšana, atzīst aktrise, neliegt sev to, ko patiesi vēlas. Ja gribas ēst kūkas vakarā, viņa to arī izdara. Galvenais – ieklausīties sevī un necīnīties ar sevi. “Izzināt sevi nepārtraukti – tas ir svarīgi, jo tādējādi vari augt gan kā cilvēks, gan kā aktieris.”

Pievieno komentāru

Komentāri 1

pavāriņš

Aldziņa gan laika dikti maza, paēst laikam nesanāk īpaši labi... :(

pirms 5 gadiem, 2015.02.14 15:25

Liepājā