Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Nadīna Eversone joko: "Gurķim maz vajag – apvainojas un nomirst"

Uz privātmāju Liepājas pievārtē Nadīna un Dainis Eversoni pirms desmit gadiem atnākuši no Grobiņas. Sākumā tikai kā uz dzīvesvietu, kas pamazām atkarota krūmiem un zālei. It kā nejauši paspīdējusi doma par siltumnīcu. “Uzbūvējām vienu un sapratām, ka tur neko nevar izaudzēt, ka ar to par maz.” Tad tapusi otrā un trešā. Tagad tās ir N. Eversones galvenais darbalauks. Vasaras sākumā nelielā daudzumā tika audzēti zaļumi, bet galvenais akcents likts uz gurķu un tomātu ražošanu.

Gurķi apvainojas
Eversoni saimnieko viena hektāra platībā. “Te viss bija aizaudzis ar krūmiem,” N. Eversone rāda uz vietu, kur tagad siltumnīcas. Bērnībā viņa dzīvojusi laukos, bet siltumnīcas tur nav bijis, tāpēc dārzeņkopes māku viņa apgūst no lasītām gudrībām un pašas pieredzes. Pavērojot augu uzvedību, ātri izdodoties uztaustīt un izjust pareizos gājienus. Piemēram, saimniece nesien atbalsta auklu ap tomātu, jo tad esot sajūta, ka to žņaudz. Ap auga stublāju apņemtā aukla tiek fiksēta ar zemē iedurtu puļķi.
Zem tomātiem “pirmajā stāvā” aug ķiploki, tos nav bijis, kur citur likt. Zem plēves jumta labi padodas arī sviesta pupiņas.
Dabūts arī pa punam. Pērn no vakara apsējusi dobes ar gurķu sēklām, bet otrajā rītā tās bijušas izceltas un tukšas – naktī šiverējušas peles. Samēslotā zeme tīk maijvaboļu kāpuriem, savukārt tie – kurmjiem. Gurķi aug, aug un pēkšņi paliek šļaugani. “Gurķim maz vajag – apvainojas un nomirst,” joko N. Eversone. Ķimikālijas viņa nepielieto, jo bērni noplūc un apēd salātlapas turpat uz vietas siltumnīcā. Augsnes bagātināšanai izmanto paipalu mēslus, kā arī no nātrēm, tomātu lapām un putnu mēsliem tapušu vircu. Ūdeni pilienveida laistīšanai ņem no dziļurbuma. Sākumā mēģinājusi laistīt pati – divām siltumnīcām tas prasījis vairākas stundas dienā.
Eiropas projektus Eversoni nerealizē, pašlaik tam neesot laika. “Man tas viss patīk,” N. Eversone saka par savu nodarbošanos. Par spīti tam, ka “ieej no rīta tirgum saplūkt salātus un – odi ēd nost”. To līdzās esošajā purvā netrūkst.

Iesaistās biedrībā
Produkciju audzētāja realizē gan privāti, gan ar Grobiņas novada mājražotāju biedrības “Spēkavots” starpniecību. Ir savi klienti, kuriem preci pieved klāt. Konkurenci savā jomā N. Eversone nejūtot. “Spēk­avots” turas pie koncepcijas, ka katrs ievēro savu nišu un savā starpā nekonkurē.
Piektdienās viņa uzņemas pārdevējas lomu biedrības atvērtajā Martas kioskā Grobiņā. Pircēju vēlmes esot neprognozējamas un dažkārt nesaprotamas. Kad dārzeni, kura viendien pietrūkst, aizved nākamajā – tas paliek pāri.
Biedrība ir aktīva dalībniece gan vietējos, gan tālākos tirgos, piedalījusies Līvas ciema svētkos Liepājā un Emīla tirgū Ēdolē. “Man ar burciņām vajag mazu vietu, un maksāt par veselu tirdzniecības vietu nav izdevīgi. Bet, ja man ir 50 centimetri uz biedrības kopējā galda, tad ir jēga piedalīties.” Tirdziņos ne vienmēr jābūt klāt pašai, ražotāji savstarpēji vienojas un cits citam izpalīdz.
Agrāk N. Eversone piedalījusies arī tiešās pirkšanas pulciņā.
Tomāti, kas izskata dēļ neiet tirgū vai paliek pāri, tiek vītināti. “Nav jāuztraucas, kur pārpalikumu likt.” To uzreiz sagriež un savītina – apžāvē malkas krāsnī. Pēc tam liek eļļā ar garšvielām un pilda burkās. Recepte sameklēta internetā un pielabota.

Atrod motivāciju
N. Eversones profesija ir jūras kuģu stūrmane, tomēr tajā nav strādājusi. Gribējies iet jūrā, bet piedzimusi meita. Tagad par šo arodu jaunā sieviete vairs nedomā. “Grūtāk ir bērnus novadīt, lai nesastrādā muļķības” – viņas dzīves kuģī to ir jau pieci.
“Ja pareizi motivē , tad var,” māmiņa saka par bērnu piedabūšanu palīgā dažādos darbiņos. Labākā motivācija esot apsolījumi, piemēram, kopīgiem izbraucieniem.
Jauniem cilvēkiem vajag palikt, dzīvot un strādāt laukos, apliecina N. Eversone. Savu dzīvesvietu viņa uzskata par labu, jo bērni ar pilsētas autobusu var tikt uz skolu.
Vecākā meita, kura Rīgā beidz 9. klasi, spriedusi, ka varētu atgriezties mājās. “Bet kā es pēc Rīgas te iedzīvošos? Mēs varētu pārcelties uz pilsētu,” tā žēlojusies. “Nē, mēs nevaram!” N. Eversone jūtas iedzīvojusies laukos un novērtē daudzās lauku dzīves priekšrocības. Bērni atgriežas no bērnudārza un skolas, izmetas bikšelēs un basām kājām skrien dzīvoties pa āru. Dzeguze kūko ar pārsitieniem, bet lakstīgala neņem vērā diennakts stundu – rauj savu dziesmu vaļā augu dienu.

Raksts no laikraksta "Kursas Laiks" arhīva

Pievieno komentāru

Liepājā