Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Māris Šveiduks: "Teicu, ka būšu supertētis. Un tāds arī esmu"

Liepājnieks Māris Šveiduks ir viens no zināmākajiem un pirmajiem fitnesa kustības aizsācējiem Latvijā. Viņa vārds izskanējis visā pasaulē, piedaloties fitnesa sacensībās un startējot realitātes šovā “Robinsoni”, kurā izcīnīta arī uzvara. Sportisks dzīvesveids ir liepājnieka ikdiena jau vairāk nekā 44 gadus, un viņš atzīst, ka dzīvesveidu mainīt negrasās.

Supervaronis – aktieris Mitičs
Taujāts, cik gadu vecumā sācis aizrauties ar fitnesu, M. Šveiduks atbild, ka 14 gados. “Šajā vecumā es uzzināju, kas tas ir. Patiesību sakot, tālajos padomju laikos kultūrisms bija kā aizliegtais auglis, par ko nedrīkstēja pat runāt, kur nu vēl piekopt. Sportiskais motīvs radās no indiāņu filmu skatīšanās – 20. gadsimta 70. gados tas bija bums. Tajā laikā nebija ne supermenu, ne X cilvēku, tad bija indiāņu laiks un visiem puikām lielākais elks bija Gojko Mitičs. Viņš bija muskuļains, sportisks, un tas ļoti visiem patika.”
Nākamā ierosme radusies, filmā redzot pirmo kultūristu. Tā bijusi filma “Hērakla varoņdarbi”, kurā spēlējis aktieris Stīvs Rīvss, kurš tolaik bija ieguvis titulu “Mister Universe”. “Man ļoti iepatikās, un es domāju: tāds es būšu. Tad sāku. Tajos laikos nebija pieejama literatūra. Es ilgi meklēju, līdz atradu vienīgo grāmatu, kas tajā laikā bija – “Atlētiskā vingrošana”. Pēc tās sāku nodarboties un turpinu jau vairāk nekā 40 gadus. Kopā ir 44 gadu stāžs,” skaidro fitnesa entuziasts.

Sports kā meditācija
M. Šveiduks atzīst, ka nereti cilvēki brīnās, kā šis sporta veids neapnīk. Galu galā – visu laiku tikai cilā svaru. Tomēr tik vienkārši tas viss neesot. “Pirmais, ko gribas, kamēr esi jauns – lai ir figūra un forma. Tad ir otrais etaps – gribas sacensībās kaut ko pierādīt. Bet pamatmoments pēdējos 25 gadus – šī man ir kā meditācija. Tas ir veids, kā atpūšas galva, kā atslēdzas prāts. Citi sēž pludmalē uz akmens un klausās, kā kaijas kliedz, citi cilā dzelžus un klausās, kā žvadz metāls. Tas ir visa pamatā, jo kustība ļoti labi sakārto ķermeni, līdz ar to nav garlaicīgi,” pieredzē dalās sportists. Viņš ir pārliecinājies, ka šajā sporta veidā ir bezgalīgi daudz variācijas iespēju un tieši tas to padara interesantu jebkurā vecumā.
To, ka savu dzīvi vēlas nopietni saistīt ar sportu, M. Šveiduks atskārta vidusskolā, mācoties izlaiduma klasē. “Līdz vidusskolas pēdējai klasei biju ļoti nopietni ar bioloģiju aizrāvies, domāju, ka būšu biologs, dzīvnieku pētnieks. Man bija labi panākumi, biju viens no labākajiem jaunajiem biologiem Latvijā. Bet pēdējā pusgadā tomēr izlēmu, ka sports ir tuvāks, un aizgāju uz Sporta pedagoģijas akadēmiju. Tā tas ceļš mani aizveda. Sports ir galvenā vadlīnija, bet man ir arī daudzas citas aizraušanās.”

Karoga nesējs un patriots
“Tikko es sāku ar šo sporta veidu nodarboties, zināju, ka būšu šā sporta veida karoga nesējs un propagandētājs cīņā pret stereotipiem, kas valdīja padomju laikā – ka kultūristi visi ir slimi, narcisi un neko nevar izdarīt, ka tas ir pūstošā kapitālisma sporta veids – pašam par sevi priecāties. Es nospraudu sev mērķi atspēkot to visu,” pirmos soļus savā darbībā atminas liepājnieks. Kā lai atspēko? “Es rakstīju rakstus avīzēm un žurnāliem, kamēr vēl biju students. Žurnālā “Draugs” man bija sava sleja katru mēnesi, ko sauca “Kā kļūt stipram” – tur bija ieteikumi pusaudžiem, kā uzlabot savu fizisko formu. Gandrīz divus gadus man bija arī iknedēļas lappuse avīzē “Vakara Ziņas”. Tas bija mērķtiecīgs darbs, uz ko es gāju, lai izskaidrotu, ka tie nav ne kropļi, ne gorillas. Tāds imidžs vēl joprojām pastāv – ir grūti to izskaust, bet nu jau ir daudz labāk.”
Sava sporta kluba dibināšana un atvēršana bijis tikai loģisks turpinājums jau iesāktajam. “Vajadzēja vietu, kur trenēties. Tajos gados, kad sāku, Rīgā bija tikai viens klubs un darbojās kā tāds pagrīdes klubs – kaut kur pagrabā, ko īpaši nevarēja reklamēt. Kad es beidzu mācīties Rīgā, braucu atpakaļ uz Liepāju. Meklēju domubiedrus, un tā mēs klubu pamazām organizējām. Sākumā mums bija domubiedru grupa, trenējāmies pie svarcēlājiem, bet tiem nepatika, ka pie mums arvien vairāk cilvēku gribēja nākt. Tad mūs izēda ārā un mēs devāmies citur. Faktiski šī grupa darbojās kopš 1982. gada, bet oficiāli klubu nodibinājām 1984. gadā,” par kluba izveidošanas aizkulisēm stāsta sportists.
Klubs ar nosaukumu “Lāčplēsis” bijis sava veida protests pret tālaika pastāvošo iekārtu, un arī šai ziņā tas darīts ar nolūku: “Mēs izvēlējāmies latviešu varoņa vārdu. Zinājām, ka nedosim nosaukumu “Raķete”, “Lokomotīve” vai ko tamlīdzīgu. Mums būs “Lāčplēsis”. Šobrīd esam pamainījuši nosaukumu uz “Gym Lāčplēsis”. “Gym”, no angļu valodas tulkojot, nozīmē ‘vingrotava’.”
Liepājnieka izveidotā kluba darbību un metodiku labi novērtējuši amerikāņi jau kluba pirmajos pastāvēšanas gados – neatkarības gadu pirmsākumos. “Es varu palepoties ar to, ka “Lāčplēsis” ir pirmais klubs no Austrumeiropas, kas tika uzņemts Vispasaules Kvalitatīvo sporta klubu asociācijā (IHRSA). 1995. gadā man bija uzaicinājums aizbraukt uz ASV un saņemt šo sertifikātu – tas bija zīmīgs notikums. Tas liecina par to, ka treniņmetodika un darba kvalitāte ir laba. Mēs varbūt nevaram lepoties ar pašu modernāko aprīkojumu starp citiem sporta klubiem, bet tajā gadījumā ņēma vērā tieši praktisko darbu, zināšanas un vīziju par fitnesu,” skaidro M. Šveiduks.

Lai netērētu naudu zālēm
“Mūsu misija, ko vēlamies cilvēkiem sniegt – kustība ir dzīvība. Kamēr tu kusties, tikmēr esi vesels un neslimo. Cilvēkiem vajadzētu saprast, ka labāk ir ieguldīt visu laiku drusciņ sevī nekā pēc tam to tērēt zālēs. To mēs jau redzam – pensionāri vienu pusi savas naudas atdod zālēm. Cilvēks pēc būtības nav dzimis, lai būtu slims, viņš ir dzimis, lai būtu vesels. Slimība ir tikai dzīvesstila izpausme – kaut kas netiek darīts pareizi, kaut kas organismā nojūk. Šī ir apziņa, ko mēs nesam tautā un cenšamies realizēt arī dzīvē, sākot no maziem bērniem,” pastāsta sportists.
Pēc liepājnieka domām, mūsdienās ar fiziskajām aktivitātēm cilvēki, tai skaitā bērni un jaunieši, nodarbojas par maz. “Mani izbrīna, ka izglītības sistēma aiziet absurdā. Bērnam pat nedrīkst likt tāfeli slaucīt aiz sevis, jo tas viņu apgrūtina. Mums bija grīdaslupata rokā – aiziet, mazgā! Tas bija pilnīgi normāli. Vajag iemācīt kaut ko darīt. Zināma disciplīna radina pie kārtības. Ja kādreiz noorganizēja klasi darbam, tad visi arī gāja: lapas vākt, malku nest vai ko citu. Bet tagad ne. Tā cilvēki izlaižas, izdomā, ka viss pienākas par velti, ka nekas nav jādara un ka dzīvē nav nekādas cīņas. Ir jārūdās priekš dzīves. Tas ir pluss arī “Robinsonu” šovam, ko joprojām skatos, jo Amerikā to vēl arvien uzņem, tam ir jau 37 sezonas. Tur galvenais uzsvars ir uz sociālo dzīvi. Tu skaties, kā maksimāli ekstrēmos apstākļos cilvēki ir spiesti kaut kā pielāgoties, variēt, lai tiktu uz priekšu. Tas ir tas, ko es visiem jauniešiem iesaku – skatieties! Dzīvē nav vienkārši viss pa taisnu līniju, ir visādi līkumi un cilpas. Esiet pietiekoši lokani un gudri, lai atšifrētu pareizo ceļu!” aicina M. Šveiduks.
Vaicāts, kādā vecumā būtu pareizi un labi bērnam vai jaunietim sākt nodarboties ar fitnesu, sportists atklāj: “Šeit ir nosacījums viens – fizioloģija. Puišiem un meitenēm organisms pusaudžu gados sāk pārkārtoties. Fizioloģiski tas ir ap 14 gadu vecumu. Tad arī ir kaut kāda jēga, jo tikai tad var sākt muskulatūra veidoties. Tajā pašā laikā nav ierobežojumu vecumā, jo pie mums nāk cilvēki arī pēc 60 un pat 70 gadiem. Nekad nav par vēlu.”

Ekonomika ievieš korekcijas
Uz darbības vēršanu plašumā M. Šveiduks skatās ar divējādām izjūtām. No vienas puses – šāda iecere prātā bijusi vienmēr, no otras puses – viss atkarīgs no valsts ekonomiskās situācijas un cilvēku spējas konkrēto pakalpojumu iegādāties. “Liepājā “Lāčplēsis” ir taisīts astoņas reizes no nulles. Tas ir – astoņās dažādās vietās. Priekš viena cilvēka un viena uzņēmuma tas ir ļoti daudz. Šī beidzot ir jau sen nopirkta personīgā māja, no kuras mani neviens vairs neizdzīs ārā, tādēļ arī pastāvam un būsim šeit vēl ilgi. Taču, lai paplašinātos, ir vajadzīgas diezgan lielas investīcijas. Cilvēki brauc prom, un mums ekonomika ir, kāda ir... Mēs to redzam pēc savas statistikas un klientiem – diemžēl cilvēku paliek arvien mazāk un ir aizvien grūtāk. Ja piedalīsimies kādā projektā un iegūsim investīcijas, tad, protams, paplašināsimies. Ēkai ir otrais stāvs – tikpat liels, cik pirmais. Projekti sen ir, bet tie ir milzīgi ieguldījumi. Paši saviem spēkiem nevaram tos nosegt – tas ir vairāk nekā skaidrs,” atklāj liepājnieks.
Taču uz fitnesa industrijas attīstību kopumā M. Šveiduks skatās pozitīvi: “Mēs savu nišu apzināmies. Redzam, ka tā ir dzīvotspējīga. Pierādījums ir fakts, ka, tiklīdz tiek atvērts jauns klubs, ir gudrinieki vai viltus eksperti, kuri saka: tūlīt ar jums būs cauri, jo nāk milzīgas ķēdes iekšā, kam ir daudz naudas un kas var noēst jebkuru. Bet mēs, vienalga, turamies.”
Sportists apliecina: nelielais sporta klubs spēj nodrošināt personiskāku pieeju un radīt sajūtu, ka esi klubam piederīgs. “Mums ir viss, kas vajadzīgs. Piedāvājums ir mazāks, bet kompakts un universāls. Pluss ir arī tas, ka mūsu klientu bērni jau nāk un bērnu bērni. Tas dod ļoti lielu gandarījumu. Tas ir arī kluba stils – esam ģimenisks klubs. Ir industriālie klubi, kur tu atnāc ar savu plastikāta biedra karti un tevi vispār neviens nepamana. Mēs radām citu atmosfēru, pazīstam savus klientus pēc vārdiem un attiecamies pret viņiem kā draugiem vai ģimenes locekļiem. Viegli nav, bet tā te turamies. Netaisāmies nekur pazust un padoties.

Vecāki – paraugs bērniem
Par to, ka šī frāze atbilst patiesībai, M. Šveidukam šaubu nav. Arī viņa ģimenē sports ir lielā cieņā – meitas sporto jau no bērna kājas. “Man ir divas meitas, kuras jau ir krietni pieaugušas, bet jau no četriem gadiem ir sportā. Es pat neteiktu no četriem gadiem – viņas ir sportā jau no pāris mēnešiem. Tā kā esmu sportists un pedagogs, viņas jau no pāris mēnešiem meta kūleņus, taisīja špagatus un vingroja. Bet oficiāli no četriem gadiem ir sporta vingrošanā gājušas un tad pamazām pārgāja uz trenažieriem. Taču viņas nav izvēlējušās to kā dzīvesveidu, kā sportu.” Tētis par to nepārdzīvo, bet priecājas, ka sports ir daļa no meitu ikdienas un viņām jau no bērnības veidojusies pareiza izpratne par sportu, pareiziem ēšanas paradumiem un veselīgu dzīvesveidu. “Bērnībā ir iedota laba bāze. Mana vecākā meita strādāja Rīgā prestižā skolā un saskārās ar milzīgu problēmu – materiālais nodrošinājums ir ļoti labs, bet cilvēciskais un sirsnīgais – ne. To bērni pārdzīvo daudz vairāk. Prieks par jaunu telefonu ir 15 minūtes, bet tas, ko tu pazaudē ar saviem vecākiem – ka neesi bijis nevienā pārgājienā, neesi ar vecākiem neko parunājis – to pēc tam nevar atpirkt atpakaļ,” uzskata sportists. Viņam prieku sagādā fakts, ka vēl šodien ir saglabājusies tik cieša saikne ar abām meitām. “Citi brīnās, kā var būt tā, ka meitām jau pāri 30, bet mums vēl joprojām ir tik ciešas attiecības. Mums ir, ko atcerēties, un joprojām ir, kas vieno. Mēs varam visi kopā ar laivām pabraukt, izmest līkumu ar riteņiem pa Latviju. Tas ir tas, ko esmu vienmēr zinājis – tā ir galvenā vērtība, ko tu bērniem vari iedot – sirds mīlestība un kopīgi piedzīvojumi. Lai kā tev dzīvē ietu, tā ir lieta, ko nekad nevarēs atņemt. Mani vecāki bija ļoti aizņemti darbā un varbūt tāpēc, ka tas bija man pietrūcis, es biju teicis, ka būšu supertētis. Un tāds arī esmu.”

Raksts no laikraksta "Kursas Laiks" arhīva

Liepājā