Liepājas muzejs aicina uz sarunu par smēdi un kalēju amatu Dienvidkurzemē

5. martā plkst. 17 Liepājas muzejā, Kūrmājas prospektā 16/18 ikviens interesents aicināts uz cikla „Dienvidkurzemes savdabība” sarunu. Šoreiz sarunas tēma „Dienvidkurzemes sēta. Smēde” un tā turpina iepazīstināt ar ekspozīciju „Dienvidkurzemes ļaudis, dzīve un darbs”.

Sarunu vadīs un par ekspozīcijā skatāmajiem kalēja darbarīkiem un zirglietām stāstīs Imants Akerblūms. Viņš ir aizrautīgs kolekcionārs un Priekules novada Bunkas pagasta Tadaiķu „Kolhoza muzeja” veidotājs. Ar Imanta Akerblūma atbalstu Liepājas muzejs ieguva daudzus etnogrāfiskus priekšmetus, kas bija nepieciešami ekspozīcijas izveidei.

Ekspozīcijas „Dienvidkurzemes ļaudis, dzīve un darbs” viena no sadaļām atvēlēta smēdei un stāsta par kalēja amatu. Kalēja amats ir viens no senākajiem, tomēr kā atsevišķa nozare latviešu etnogrāfijā tā ir maz pētīta.

18. gs. pirmajā pusē pieauga lauku amatnieku skaits, kuri neapstrādāja vairs zemi, bet iztika no amata. 18. gs. sākumā kalēju bija trešā daļa no visiem amatniekiem, bet 19. gs. situācija krasi mainījās. 1892. gadā Kurzemē bija 95 smēdes.

Dienvidkurzemes sētā smēdes bija atsevišķi celtas guļbaļķu ēkas ar lubu, skaidu vai māla kārniņu jumtiem. Smēdes atradās attālāk no pārējām ēkām, visbiežāk lielceļa malā un ūdens tuvumā. Neatņemama kalves sastāvdaļa bija ēze, plēšas, lakta. Telpas vidū stāvēja lakta un tai apkārt vai pie sienām – kalēja amata rīki.

Zemnieku pasūtījumi lauku kalējus pilnīgi ar darbu nenoslogoja, tāpēc pilsētu un miestu tuvumā dzīvojošie turīgākie kalēji sāka pirkt dzelzi paši un no pasūtījumiem brīvajā laikā darināja dzelzs priekšmetus, kurus pārdeva vietējos gadatirgos.

19.gs. beigās kalēju skaits pakāpeniski pieauga un sāka veidoties kalēja amata dalīšanās sīkākās specialitātēs – pieauga atslēdznieku skaits, bija izveidojušās kaparkalēju, skārdnieku un ieroču meistaru specialitātes. Šāda darba dalīšana vairāk raksturīga pilsētu un miestu metālapstrādātāju vidū, laukos kalēji joprojām palika universāli metāla apstrādātāji.

Kalējs izgatavoja un laboja dažādus lauksaimniecības un amatniecības darbarīkus, kā arī iedzīves priekšmetus: spīļarklu dzelzs daļas, lemešus, dakšas, cirvjus, durvju un logu viras, dažādus nažus, lāpstas un atslēgas. Viņi kala arī pakavus, pakavu naglas, zirgu kāju saslēdzamos pinekļus, kapu krustus, apkala zirgus, riteņus, dažādus ratus un ragavas.

Nākošā noslēdzošā sarunas tēma „Godi Dienvidkurzemē. Pagātne un šodiena” notiks 26. martā plkst. 17. Ieejas maksas pasākumos ir 1 €.

Astra Dzērve
Liepājas muzeja muzejpedagoģe

Pievieno komentāru

Liepājā