Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

FOTO: Liepājas speciālās internātskolas bērni atraisās caur teātri

Biedrība "Goda teātris" sadarbībā ar Liepājas speciālo internātskolu vairākus mēnešus realizē projektu "Mazais cilvēks – lielā pasaulē. Teātra māksla kā psihosociālās integrācijas iespēja". Gala iznākumā taps izrāde, kurai gatavs sižets un izvēlēts galvenais varonis – viņš dosies lielajā pasaulē gudrību meklēt, pirmdien, 20. janvāra, raksta "Kursas Laiks".

Projekta laikā ar bērniem strādā aktieris Kaspars Gods, psiholoģe Evija Siliņa un mākslinieks Varis Siliņš. Ik nedēļu tajā darbojas aptuveni 20 bērni vecumā līdz 20 gadiem, kuri mācās Liepājas speciālajā internātskolā no 2. līdz 9. klasei. Šobrīd ir gatavs izrādes sižets, kas tapis no bērnu "izmestajām domām", kuras K. Gods un V. Siliņš, uzdodot uzvedinošus jautājumus, izvilinājuši. Piemēram, kura ir labākā vieta uz pasaules, kas ir teātris? Bērni zīmējuši iedomātos tēlus.

Pirmajās tikšanās reizēs gan bijusi "čamdīšanās". "Mēs čamdījām, ko bērni var. Viņi savukārt čamdīja, cik daudz var atļauties mums kāpt uz galvas,” nosmej aktieris. Viņš arī iepriekš strādājis ar bērniem ar īpašām vajadzībām, tāpēc zinājis, ko var sagaidīt.

Bērni ir ļoti dažādi, citi ir lieli fantazētāji, kas sadomās jebko, arī rupjo vārdu virzienā, ko nodarbību vadītāji cenšas ierobežot. Mēs neesam strādājuši ar viņiem individuāli, nostrādā arī bara efekts, atzīst K. Gods. Kāds sakautrējas ko teikt, jo cits to var nesaprast. Projekta rīkotāji pamanījuši, lai gan bērni dzīvo tepat Liepājā, tomēr savu paralēlu dzīvi, blakus visiem procesiem. "Tā sociālā integrācija ir vajadzīga, lai viņus pietuvinātu no paralēlās dzīves mūsu dzīvē. Tāpēc arī taisām visu uz bērnu domām, lai viņi saprot, ka viņu doma arī ir pieņemama un normāla, ka arī tas, ko viņš izdomā, ir labi, nevis kāds pasaka priekšā," gaitu raksturo K. Gods.

"Tas viss ir ļoti jauns mums un viņiem, lai gan mums ir dažādas metodikas sarakstītas, tomēr taustām tās dzīslas, kā strādāt ar šiem bērniem," teic V. Siliņš. E. Siliņa atceras, ka pirmajā nodarbībā iznākusi bērniem priekšā un sākusi jautāt, ko bērni gaida no projekta, bet neviens ar viņu nav komunicējis. "Teorētiski tur nav jēgas runāt, bet praktiski darbojoties – viss mainās. Viņiem patīk darboties, uzmanības noturība palielinās ar katru reizi, lai gan ir bail, ka nesanāks," pamanījusi E. Siliņa. V. Siliņš tam piekrīt, papildinot, ka bērni baidās būt smieklīgi. "Viņi var ākstīties pamatīgi, bet, kad palūdz izdarīt kaut ko, parādās "nedarīšu, nemāku" un sarkana sejiņa." Tāpēc projekta vadītāji taustās lēnām, lai neiedvestu bailes.
 
Pusgads aizgājis, lai bērnus iekustinātu. Tagad panākts, ka bērni pēc nodarbības uzreiz nepazūd. Pirmajās reizēs bijis tā, kā noskan zvans – zāle tukša. Projekta dalībnieces Krista un Laila pastāsta, ka viņām vislabāk patīk spēlēt spēles. "Man patīk pats teātris," teic Krista, gribot uzkāpt uz skatuves, bet bail. Savējiem var, bet svešajiem gan bailīgāk uzstāties, piekrīt Laila. Abas atzīst, ka neko līdzīgu iepriekš nav darījušas, bet esot interesanti, jūtoties mazliet drošāk. Savukārt Mārtiņš teic, ka šī nav mācīšanās, bet izklaide.

Plašāk par projektu un tā gaitu lasiet pirmdienas, 20. janvāra, "Kursas Laikā".

Pievieno komentāru

Liepājā