Elitas Veidemanes atvadvārdi dzīvesbiedram Aivaram Brīzem 1

«Parunā ar mani,» Aivars, ienācis darbistabā, kur es kārtējo reizi grimstu kādas politiskas problēmas aprakstniecībā, uzrunā mani. «Man nav laika,» es atsmaidu, «zupu tu vari uzsildīt pats, vēlāk nonākšu lejā un uztaisīšu tev rīsu krēmu.»

«Nē, es neko negribu, tu tikai parunā ar mani, Elčuk,» viņš saka. «Baigi negribas braukt prom,» Aivars domīgs apsēžas uz dīvāna malas, tad strauji pieceļas un apskauj mani. Ārā siltais oktobra vējš planda karogu, pa grants ceļu aizdun kāds vēlīns braucējs, pie durvīm skrāpējas kaķulītis Pirkstiņš, visi grib mājās, jo ir vakars. Rīt agri no rīta Aivars priecīgs dosies uz Austriju, lai iegūtu kalnu slēpošanas instruktora sertifikātu.

Frontmens

«Parunā ar mani,» – tie ir vienīgie vārdi, ko varu skaļi izteikt tukšajā mājā, no kuras jau ir prom mani draugi, jo viņiem katram ir savas gaitas. Neceru uz atbildi, bet pēkšņi un bez pamata ieskanas ugunsgrēka signalizācija 2. stāvā. Bet tur neviena nav. Ne uguns, ne cilvēku. Iepriekšējā vakarā signalizācija tieši tāpat ieskanējās tad, kad Aivaru Brīzi ieveda Rīgas krematorijā – viņa īslaicīgajā mājvietā pirms ugunsceļa. «Tā tu ar mani sarunājies?» es jautāju. Signalizācija apklust pati no sevis. Viņš ir pļāpīgs un runātkārs – tā tiešām ir patiesība, un ikkatrs rīts mums ir pagājis tradicionālās sarunās par to, vai es pietiekami mīlu Bruno (Velsas korgiju,), Spuļģīti, Pirkstiņu, Zusku, Čali, Morsi un Pūci (tie visi ir kaķi). Nu, un, protams, arī Brīzi pie reizes.

Parunā ar mani. Aivaram vienmēr ir gribējies parunāt, pirms pieņemt kādu konkrētu lēmumu. Un tajā pašā laikā uzskatīt, ka lēmumu pieņēmis viņš viens pats. Kad 1997. gadā Aivars nolēma aiziet no Līviem, viņš, protams, runāja par to ar mani. Pēc Žaklīnas Cinovskas organizētās Horoskopu balles Aivars, neatskatoties uz pagātni, devās pie manis uz Jūrmalu. Bet kā tad Līvi? Tas ir noiets etaps, viņš teica. Tie vairs nav Līvi, tas ir kolhozs, Aivars turpināja. Tomēr jutu, ka Līvi – lai arī «kolhozs» vai «noiets etaps» – viņam ir dzīves Everests, mīlestība un visdārgāko sviedru biķeris. It kā jau Aivars bija prom no Līviem, it kā jau visi bija pārstrīdējušies līdz ārprāta robežai, aiz kuras vairs nebija iespējama nekāda radoša darbība, tomēr viņš bezgalīgi vēlējās būt kopā ar Ainaru Virgu, kuru viņš izjuta kā brāli.

Pievieno komentāru

Komentāri 1

Liepājā