Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Krievijā un Latvijā izplata viedokļus, apšaubot deportācijas

Virknē Krievijas mediju parādījušās plašas publikācijas par Staļina rīkotajām deportācijām, dažādiem "vēsturniekiem" attaisnojot 1941.gada masveida izsūtīšanas.

Krievijas valsts radiostacija "Goloss Rosii" apjomīgā publikācijā ar nosaukumu "Genocīds, kura nebija", apgalvo, ka Baltijas valstu varas iestādes, runājot par baltiešu deportācijām uz Sibīriju, cenšas sabiedrībā uzkurināt rusofobisku noskaņojumu. "Deportācijas bija, taču šo traģēdiju nedrīkst dēvēt par genocīdu. Lielākā daļa pārceļotāju bija krievi," apgalvo radiostacija.

Pēc Krievijas mediju ziņotā, "1941.gadā Staļins pieņēma lēmumu uz laiku uz Sibīriju un Kazahstānu pārcelt visus Hitleram lojālos iedzīvotājus. (..) 1941.gada 14.jūnijā no Baltijas tika deportēti daži desmiti tūkstoši cilvēku. Turklāt tie nebija tikai baltieši, bet arī krievi un ebreji".

"Vienīgais pārcelšanās kritērijs bija simpātijas pret nacismu, bet ne nacionalitāte," radiostacijai apgalvoja tautiešu juridiskās palīdzības centra "Maskava - krieviem" vadītājs Mihails Joffe, kas savulaik tiesā aizstāvēja noziegumos pret cilvēci apsūdzētos Nikolaju Larionovu un Vasiliju Kononovu.

"Šī cilvēku grupa tika pārcelta, ņemot vērā tuvojošos karu. Tās bija personas, kas bija lojālas vācu režīmam, faktiska piektā kolona. Tāpēc 1941.gada notikumi nav genocīds. Turklāt liecības, ka vairums cilvēku nomira transportēšanas laikā, neatbilst vēsturiskajiem materiāliem," sacīja Joffe.

Savukārt fonda "Vēsturiskā atmiņa" direktors Aleksandrs Djukovs, kas Latvijā ir pasludināts par "persona non grata", izteicās, ka vairums deportēto bija krievu tautības, "tāpēc par latviešu, igauņu vai lietuviešu genocīdu nevar runāt". Djukovs arī piesauc Latvijas sabiedrībā "pieaugošo rusofobiju un nacisma atdzimšanu".

Publikācijas noslēgumā "Goloss Rosii" secina, ka "neskatoties uz vēsturnieku visiem secinājumiem, Baltijas valstu prezidenti turpina uzstāt, ka Padomju Savienība viņus okupēja".

Arī politiķis Aleksandrs Giļmans (PCTVL) Latvijas laikrakstā "Čas" publicējis pārdomas, kurās apšauba 1941.gada 14.jūnija politisko represiju traģiskumu. Giļmans par mītiem nodēvē vairākas lietas, par ko Latvijā tiek runāts saistībā ar šīm represijām.

Viņaprāt, mīts esot izteikumi, ka no Latvijas galvenokārt tika izsūtīta Latvijas inteliģence. Viņš kopš bērnības atceroties tuviniekus stāstus par "blēdīgajiem Marijas ielas tirgotājiem", ar ko braukuši vienā vagonā ceļā uz Sibīriju. Giļmans uzsver, ka šiem cilvēkiem bijusi izslavēta reputācija par viņu tirdzniecības principiem "neapkrāpsi - nepārdosi". Giļmans uzskata, ka arestēja galvenokārt augsta ranga ierēdņus, sabiedriskos darbiniekus, uzņēmējus ar ģimenēm. "14.jūnija izsūtīšana - bezjēdzīgas nežēlības akts. Par tā upuriem cilvēki kļuva pilnīgi nejauši," raksta PCTVL politiķis.

Kā otro mītu Giļmans min to, ka latviešus izsūtīja ebreji. "Visus manus tuviniekus izsūtīja latvieši - jauni puiši no "Darba gvardes". Lai savāktos ceļam, katrai ģimenei tika dotas vairākas stundas laika, neviens īpaši nelamājās, tieši pretēji, deva vērtīgus padomus," raksta Giļmans, kā vienu no padomiem minot ieteikumu par gultasveļas ņemšanu līdzi ceļā uz Sibīriju. Viņš stāsta, ka Sibīrijā gultasveļu neviens nelietoja, tur tādas pat neesot bijis, tad nu no latviešu līdzpaņemtajiem palagiem sibīrieši šuvuši sev kreklus. "Kurš gan par kaut ko tādu varēja iedomāties pārtikušajā Rīgā," piebilst politiķis.

Pēc Giļmana teiktā, tā kā savākšanās laiks ceļam bija visai ilgs, vienā naktī paspēja izsūtīt vienu divas ģimenes, ne vairāk. Izsūtītāju un izsūtāmo skaits, pēc viņa teiktā, esot bijis līdzīgs, - ne mazāk kā 10 000, gan komjaunieši, gan nacionālie "bendes", arī upuros bijuši gan vieni, gan otri.

Trešais mīts, pēc Giļmana domām, esot katorgai līdzīgais darbs izsūtītajiem Sibīrijā. Politiķa ģimene un radinieki, draugi atceroties lielās barakas, kurā visi dzīvojuši kā liela, draudzīga ģimene - bijusi gan iemīlēšanās, gan vakara jautrības, gan smieklīgi gadījumi. "Nevis izsūtījums, bet uzjautrinoša pastaiga brīvā dabā," raksta Giļmans un piebilst, ka cilvēks parasti atceras tikai labo, - "tīri objektīvi, dzīve Sibīrijā nebija tik traģiska, kā pieņemts par to runāt".

Viņš piekrīt, ka grūta bijusi pirmā ziema izsūtījumā aukstuma, bezdarba dēļ, - neesot bijis ne pārtikas, ne algas. Tam sekojis smags darbs meža cirtēs, zemledus zveja, taču pēc gada vai diviem visi no Latvijas aizbraukušie esot atraduši darbu birojos, jo izsūtītajiem bija labāka izglītība nekā vietējiem. Vietējie pret izsūtītajiem neesot izturējušies ar bailēm vai kā pret tautas ienaidniekiem, visi dzīvojuši līdzīgi, vienīgā atšķirība, ka izsūtītie nevarēja pamest izsūtījuma vietu, reizi nedēļā bijis jābrauc atzīmēties. Vēlākos gados izsūtīto bērni tur pabeidza skolas, augstskolas.

Giļmans pat saskata ieguvumus no izsūtījuma: "No visas tā laika paaudzes reālas izredzes izdzīvot bija tikai tiem, kurus izsūtīja." Citi, pēc politiķa teiktā, karā gāja bojā vai tika sakropļoti. "Saprātīgie represētie latvieši atzīst to pašu, - "ja mani neizsūtītu, paņemtu leģionā, un tur nogalinātu, vai arī gūsts un atkal Sibīrija"," uzskata Giļmans un piebilst, ka "no kopējās masas izcelt kādu vienu tā laika upuru grupu ir ciniski un nelietīgi".

Kā ceturto mītu Giļmans min to, ka visi politrepresētie ir ļoti naidīgi. "Draudzīgajā nacionālistiski norūpējušos ļaužu pulciņā, kas pieprasa krievu izsūtīšanu no Latvijas, vienmēr skan griezīga dažādu represēto biedrību balss. Izskatās, ka lietas šajās organizācijās vada salīdzinoši jauni cilvēki, - tie, kas Sibīrijā piedzima vai nokļuva tur kā jaundzimušie," spriež Giļmans un turpina: "Kultūršoku atšķirībā no saviem vecākiem šie cilvēki ieguva, nevis aizbraucot, bet atgriežoties Latvijā, un joprojām no tā nevar atgūties."

Kā tipiskāko piemēru, pēc Giļmana teiktā, šādam kultūršokam varot minēt Dzintru Hiršu, kura, atgriežoties Latvijā 10 gadu vecumā, latviski neesot pratusi pareizi runāt, bet rakstīt vispār nav mācējusi, par ko tikusi izsmieta. "Nu tad arī cilvēks par savu dzīves mērķi izvirzīja pierādīt, ka ne ar ko nav sliktāka par citiem latviešiem un līdz ar to talantīgāk kā citi var sabojāt dzīvi cittautiešiem," norāda Giļmans.

Politiķis uzsver, ka "cilvēkos, kas izgāja visu represiju ceļu, nekāda niknuma un naida nav. Viņi, starp citu, ļoti labi un labprāt runā krieviski."

Kā ziņots, savulaik Giļmans jau tika apsūdzēts nacionālā naida kurināšanā un aicinājumā gāzt valsts varu, taču tika attaisnots.

Pievieno komentāru

Latvijas ziņas