Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Vidzenieku ģimene Grobiņas novadā - caur dzīves pārbaudījumiem uz laimīgu ģimenes dzīvi

Vidzenieku ģimenē, kura ikdienu vada Grobiņas pagasta “Pūrānu” mājās, aug četri bērni – Hanna (16), Krišjānis (7), Toms (4) un Linna (1,9). Vecāki Kristīne un Mārtiņš atklāj, ka tik kuplu bērnu pulku nebija nedz plānojuši, nedz arī cerējuši. Lai šādu ģimenes laimi piedzīvotu, nācies tikt galā ar dažādiem dzīves uzliktiem pārbaudījumiem. Ar lielu ticību, cerību un iedrošinājumu tas izdevies, un nu Vidzenieki bauda katru kopābūšanas mirkli. Arī vizīti pie Valsts prezidenta Ziemassvētku laikā.

Nenodarot pāri
Kristīne iepriekš strādājusi algotu darbu, taču šobrīd nolēmusi pilnībā pievērsties pašas izveidotajai labdarības biedrībai “Tabitas sirds”, kā arī ikdienas rūpēm par ģimenes atvasēm – it īpaši Krišjāni, kurš šajā mācību gadā uzsācis skolas gaitas, un mazo Linnu. “Es sapratu: ja eju atpakaļ uz darbu, apstājas darbs biedrībā. Redzēs, kā mums ies tālāk,” viņa teic un atzīst, ka pašas un citu biedrībā iesaistīto princips ir – darīt tik daudz, lai nenodarītu pāri savai ģimenei.
Šogad biedrība svinēs trešo gadadienu, un Kristīnei prieks, ka šajā laikā izdevies palīdzēt ļoti daudzām un dažādām sabiedrības grupām un ar katru gadu mērķauditorija, kuras labā “Tabitas sirds” darbojas, paplašinās.
Kristīnes dienas rit lielākoties mājās, bet citāda ir vīra Mārtiņa ikdiena. Viņš ir zaļo jeb viedo tehnoloģiju klastera starptautisko projektu vadītājs. “Klasteris ir kā asociācija jeb biedrība, kas apvieno vairākus uzņēmumus. Līdzīgi kā biznesa inkubatori, Latvijā ir arī dažādi klasteri.” Pēc Mārtiņa teiktā, viņa ikdiena paiet lielākoties darbā ar būvuzņēmējiem, palīdzot tiem atrast eksporta tirgus, kuros vērst plašumā savu darbību. Uz jautājumu, cik viegli ir darba dzīvi apvienot ar ģimenes dzīvi un četru bērnu audzināšanu, Mārtiņš smej: “Neiespējami!”
Mājā, kur ģimene mīt, savulaik dzīvojuši Mārtiņa vecvecāki. Kristīnei līdz ienākšanai “Pūrānu” mājā ar Grobiņu saistības nav bijis. Pati nāk no Liepājas, un tur arī ritējusi lielākā daļa dzīves. “Pūrānos” Vidzenieki nonākuši īslaicīgas apmešanās vietas meklējumu laikā, taču abi nolēmuši, ka palikt būtu pareizākais lēmums. “Palūdzām un atnācām šeit dzīvot uz vienu gadu ar domu, ka meklēsim dzīvokli Liepājā, bet palikām. Nu jau vairāk nekā desmit gadu esam šeit,” atklāj Kristīne. Noteicošais izvēlē palikt dzimtas īpašumā bijis plašums, miers un svaigais gaiss, ko piedāvājusi mājas apkārtne. Arī draugiem no pilsētas paticis braukt ciemos pie Vidzeniekiem un šeit uzkavēties.

Atļaujas neiespējamo
Vidzenieki ir pazīstami jau 21 gadu, 19 no tiem aizvadīti laulībā. Ar vīru Kristīne iepazinusies Liepājā, kad studiju laikā apmeklējusi kādu no Liepājas draudzēm. “Viņš mani mācīja par kristībām,” smejot atklāj Kristīne un piebilst: “Esam joprojām ļoti laimīgi.” Par to, ka vēlas lielu ģimeni, kurā augtu trīs bērni, Vidzenieki sprieduši jau attiecību sākumā. Kristīne atklāj interesantu detaļu – Mārtiņš, viņu bildinot, vaicājis: “Vai tu gribētu būt manu bērnu mamma?” “Viņam jau bija savs nolūks,” smaidot saka sieviņa.
Pāris atklāj, ka plānus citā gultnē ievirzījis ģimenei uzliktais pārbaudījums. Divus gadus pēc tam, kad pasaulē bija nākusi Hanna, Kristīne un Mārtiņš piedzīvojuši bērniņa zaudējumu vēl gaidību laikā. Tas licis arī Kristīnei cīnīties par savu dzīvību. Gan Kristīne, gan Mārtiņš ir pateicīgi visai ārstu komandai, kuri toreiz palīdzēja izķepuroties. Mārtiņš, atceroties pārdzīvoto, stāsta: “Kristīne trīs dienas bija komā. Pēc tam kad viņa pamodās, daktere pateica: “Priecājieties, ka Hannai ir mamma un ka jums ir Hanna, un viss – aizmirstiet par bērniem!”” Šo vārdu dēļ Vidzenieki vairākus gadus nedomāja un necerēja uz vēl kāda bērniņa ienākšanu ģimenē, taču liktenim labpaticis citādi. Arī Mārtiņš tolaik pie sevis domājis: tas ir viena speciālista viedoklis, tāpēc pieņemt to kā absolūto patiesību nevajadzētu.
Interesants pa­grieziena punkts bija Vidzenieku viesošanās pie draugu ģimenes Igaunijā. Viņu dēls, kuram tolaik bija 17 gadu, paziņojis pravietiskus vārdus: “Jums būs dēls!” Tas bijis liels pārsteigums, kam sekojoši vēl citi zīmīgi notikumi. To dēļ nolēmuši uzzināt vēl kāda speciālista viedokli. “Tad mēs aizgājām pie dakteres Zarembinas, un viņai, izlasot Kristīnes slimības vēsturi, piere un uzacis saraucās, bet, kad viņa pabeidza, teica: “Man patīk šie neiespējamie gadījumi. Mēģinām!”” Tagad, atskatoties uz visu notikušo, Mārtiņš smaidot teic: “Te nu mēs esam – ar pilnu māju.”
Papildus pārciestajam reanimācijā Kristīni sagaidīja vēl kāds smags trieciens. Gadu pēc pārdzīvotā Mūžībā devusies viņas mamma. Smagie emocionālie triecieni jaunajai sievietei izraisīja šobrīd tik daudziem labi zināmo kaiti – veģetatīvo distoniju. Vairākus gadus Kristīne cīnījusies ar panikas lēkmēm, un doma par bīstamu soli, cerot vēlreiz ieņemt bērniņu, radījusi lielu emocionālo spriedzi. Taču ar lielu spēku un ticību, plecu pie pleca ar Mārtiņu Kristīnei izdevies tikt galā arī ar šo pārbaudījumu. Vīrs visu laiku uzturējis dzīvu cerību par vismaz vēl viena bērniņa ienākšanu ģimenē.

Negaidīts pārsteigums
Mārtiņš atklāj, ka ģimenes un Kristīnes personīgie pārdzīvojumi aprakstīti Kristīnes Zonnes grāmatā “12 dzīves stāsti. Dievs ir uzticams”. Tajā apkopoti 12 Latvijas sieviešu dzīvesstāsti, atklājot pārbaudījumus, ar kuriem katrai kādā dzīves posmā nācies saskarties. Lai gan lielākā daļa sieviešu izvēlējušās palikt anonīmas, grāmatas lappusēs savu vārdu mainot, Kristīne, ģimenes mudināta, nolēmusi to nemainīt.
“Pagāja gadi, ilgas bija, vienalga. Daudz lūdzām par to un ilgojāmies. Bija apkārt daudz draugu, kuri ar mums šajā situācijā bija kopā un atbalstīja mūs ar iedrošinājumiem. Pēc astoņiem gadiem sagaidījām Krišjānīti,” par otrā bērna ienākšanu ģimenē pastāsta Kristīne un bilst: “To, ka būs četri, es nebiju gaidījusi. Tas ir liels, liels pārsteigums!”
Abi ar vīru atzīst, ka ģimenes pastarītes Linnas gaidīšanas laiks bijis pavisam mierpilns un skaists. “Linna ir tāds ķirsītis uz kūciņas,” salīdzina Mārtiņš, un Kristīne papildina: “Ar Linnu bija vismierīgāk, vislabāk. Visilgāk iznēsāju viņu.” Jaunā māmiņa atklāj, ka šobrīd izjūt lielu pateicību par iespēju piedzīvot ģimenes dzīvi, kurā valda brīnišķīgs līdzsvars – aug divi dēli un divas meitas. “Nav viegli, bet ir labi,” atzīst Kristīne.
“Nav tāda parasta ikdiena mājās. Ir negulētas naktis, nogurums, ir troksnis vakaros. Varbūt citi cilvēki mūsu gados jau bauda atvaļinājumus un mazbērnus. Mēs šobrīd esam aktīvajā darba periodā, kad katru vakaru ir ņigu-ņegu,” saka Kristīne. Tāpēc abi ar vīru cenšoties šo brīdi baudīt pēc iespējas vairāk. Un cer, ka nākotnē būs iespēja visai kuplajai ģimenei pulcēties pie liela galda.
Bez bērnu pulciņa šobrīd ģimenes dzīvi “Pūrānu” mājā dala arī suns, kaķis un zivtiņas. “Stirnas, zaķus un lapsas mēs pat neskaitām,” par meža iemītniekiem, kas ir nereti viesi piemājas dārzā, saka ģimenes galva. Skaistos skatus, kad zvēri mielojas ar pēdējiem āboliem dārza ābelē, ģimene bauda no rītiem, brokastojot virtuvē. Rīta cēlieni esot brīži, kad visiem satikties pirms došanās katram savās gaitās.
Hanna mācās Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā, kur apgūst vizuālā tēla stilista arodu. Vecāki priecājas, ka meita ar savu izvēli ir apmierināta. Arī Mārtiņam un Kristīnei šī skola ļoti patīk. Meitene katru dienu mēro ceļu uz Liepāju un atpakaļ un tādējādi kļuvusi arī patstāvīgāka, palepojas mamma. Septiņus gadus vecais Krišjānis mācās Grobiņas sākumskolas 1. klasē ar mūzikas novirzienu un apgūst ģitārspēli. Četrgadīgais Toms iet bērnudārzā, savukārt mazā Linna vēl gaida, kad varēs uzsākt dārziņgaitas.

Nerakstīti noteikumi
No rītiem bērnus uz skolu un bērnudārzu vedot Mārtiņš. Kad tas nav iespējams, lielākie palīgi ir vecvecāki – Mārtiņa vecāki. “Tad, kad vīra nav mājās, ir dubultslodze ar visu mājas soli, dzīvniekiem, bērniem. Bet bērni paši laikam jūt, ka ir vairāk jāpalīdz, jāiesaistās. Tētis arī nodod instrukcijas, ka ir jāpalīdz mammai mājās. Tad mums savā ziņā ir vieglāk.” Mārtiņš smejot piebilst: bērni mammas prombūtnē atklājuši, ka palikt kopā tikai ar mammu ir vieglāk nekā tikai ar tēti. Kristīne un Mārtiņš gan atzīst, ka ģimenē nav sadalījuši stingrā un pielaidīgā vecāka pienākumus. Viņi ģimenes dzīvi cenšas noturēt balansā. “Mums ir tāda vienošanās – ja atšķiras viedokļi kādā jautājumā, tas, kurš domā citādi, paklusē. Pēc tam izrunājam, kā būtu bijis pareizāk. Bet tajā brīdī – ja mamma saka vienu, bet es domāju citādi, mēs paliekam pie tā, ko mamma saka,” pastāsta Mārtiņš. Tādā veidā Vidzenieku pāris izvairās no iespējas, ka bērni var izvēlēties, kuram no vecākiem klausīt. “Mēs dodam pilnīgu pārliecību, ka esam vienā prātā,” saka tētis.
Nozīmīgākais, ko abi, būdami vecāki, ir iemācījušies – svarīgi ir nemelot. “Ja reiz ko pasaki, tad tas ir jāpilda.” Runājot par bērnu savstarpējām attiecībām, Vidzenieki atzīst, ka gadās visādi. “Ir gan ļoti mīļi, sirsnīgi un draudzīgi brīži – katru rītu satiekas, apķeras, brāļi mazo māsu samīļo. Un ir, protams, dusmu uzplūdi, kašķi. Es domāju, ir tāds līdzsvars,” smejot saka Kristīne. Vecāki necenšoties uzreiz iejaukties bērnu strīdos, ļauj pašiem tikt galā. Tomēr visu laiku tiek atgādināta robeža – nepazaudēt cieņu citam pret citu, neapsaukāt un neaizvainot, kā arī uzmanīt savu toni, runājot citam ar citu. Vidzeniekiem ir svarīgi, ka bērni cienītu ne tikai sevi, brāļus un māsas, bet arī vecākus un citus cilvēkus sev apkārt. Mārtiņš atklāj vēl kādu lietu, ko ikdienā māca bērniem un ko ik pa laikam nākas atgādināt cilvēkiem sev apkārt: “Ja mans bērns tev saka “Labdien!”, nesaki viņam “Čau!”! Es mācu viņiem teikt “Labdien!” pieaugušajiem. “Čau!” viņi var teikt bērnudārzā.” Atbildot uz bērna pateikto “Labdien!”, tuvinieki un citi Vidzenieku paziņas palīdz iemācīties, ka pieaugušos jāuzrunā ar “jūs”.

Priecē viesošanās pilī
“Tas bija ļoti liels pārsteigums!” par uzaicinājumu svētku laikā viesoties pie Valsts prezidenta saka Vidzenieki. Laikā, kad ielūgums no Prezidenta kancelejas parādījies Vidzenieku pastkastītē, Mārtiņš bijis prom komandējumā, tāpēc pirmā to aplūkojusi Kristīne kopā ar bērniem. Interesanta bijusi viņu pārrunātā tēma konkrētajā brīdī. “Mēs sākām domāt, ka sen neesam bijuši nekur ciemos. Ka mūs sen kā ģimeni vairs neaicina ciemos. Spriedām: tas laikam tāpēc, ka esam daudz un negrib tādu baru. To apsprieduši, taisām vaļā aploksni ar ģerbonīti. Es tagad bērniem lasu, ka Prezidents ar kundzi ielūdz mūs uz egles iedegšanas pasākumu. No sākuma domāju: vai tas ir kāds joks? Pats interesantākais bija tas, ka Krišjānītis tajā brīdī saka: “Vismaz Prezidents aicina mūs ciemos!” Tad pasmējāmies, bet joprojām domāju, ka tas ir joks.” Pēcāk Kristīne ielūkojusies Prezidenta kancelejas mājaslapā un sapratusi, ka nav vis joks, bet nopietna un nozīmīga lieta.
Māmiņa atzīst: uzaicinājumu vēl īpašāku darījis fakts, ka tas noticis valsts simtgades gadā. Galvā gan ieskanējušies jautājumi – kāpēc tieši mūsu ģimeni? Kam par godu? Taču prieks un pagodinājums ņēmis virsroku pār šaubām. “Bērniem tas noteikti bija īpašs notikums – skaisti sapucētiem visiem doties uz Rīgu,” spriež Kristīne. Zīmīgs ir fakts, ka Vidzenieku dzimtā tikšanās ar Prezidentu nenotiek pirmoreiz. Savulaik “Pūrānu” mājās viesojies pats Kārlis Ulmanis.
Kristīne un Mārtiņš viesošanos Rīgas pilī atminas ar patīkamām emocijām – esot uzņemti ļoti viesmīlīgi, jauki, draudzīgi. Bijis jūtams, ka pasākumā uzsvars patiesi likts tieši uz ģimenēm, kam par godu radīta brīnišķīga atmosfēra. “Mēs sajutāmies ļoti īpaši. Visas divdesmit ģimenes, kas tur bijām, jutāmies kā patiesi gaidīti viesi. Bija ļoti sirsnīga Prezidenta un viņa kundzes uzruna. Ance Krauze ļoti skaisti dziedāja,” pieredzētajā dalās Vidzenieki. Visas uzaicinātās daudzbērnu ģimenes kopīgi baudījušas koncertu, svētku mielastu, kā arī egles iedegšanu kopā ar Prezidentu un viņa kundzi. Katrai ģimenei uz Rīgu bija jāved arī savs eglītes rotājums, ko iekārt lielajā svētku eglē. Hanna šim notikumam par godu apgleznojusi melnu bumbu, ar baltu krāsu tai virsū uzkrāsojot Vecrīgas skatus. Dāvanā no Prezidenta saņēmuši baltu bumbu ar Rīgas skatiem – skaistu lukturīti.

Nav ideāla, tomēr cenšas
Vidzenieki neslēpj: viņi nebūt nav ideāla ģimene, tomēr ļoti cenšas sevi pilnveidot, lai rādītu labu piemēru un to nodotu tālāk saviem bērniem. Arī “Tabitas sirds”, organizējot dažādus seminārus, pievērš sabiedrības uzmanību aktuālām tēmām – attiecībām ģimenē, finansiālajiem jautājumiem, bērnu un vecāku savstarpējām attiecībām ­
u.tml. “Nav jau tādas vecāku skolas. Ja tev ir paveicies un tu audz foršā ģimenē, kur ir mamma un tētis un starp viņiem valda veselīgas, mīlestības un cieņas pilnas attiecības, viņi kopā audzina un māca to bērniem, tad bērns vismaz redz to modeli. Cik reāli apkārt ir tādu ģimeņu?” retoriski vaicā Mārtiņš. Viņam esot skumji redzēt mūsdienu sarežģītos attiecību modeļus, kad bērni dzīvo šķirtās ģimenēs, viesojas te pie tēva jaunās ģimenes, te pie mammas.
Mārtiņš ir pārliecināts, ka mūsdienās daudz robu ir dažādās dzīves jomās – cilvēki neprot veidot ģimenes dzīvi, rīkoties ar finanšu līdzekļiem. Skaidrs ir viens – nav arī, kur apgūt šādus pamatus veiksmīgas dzīves veidošanai. Un, ja vēl dzīvē nav nācies saskarties ar pozitīvu piemēru, tad tas ir pat ļoti sarežģīti. “Skolā jau nemāca – ne kā būt labam vecākam, ne kā būt labai mammai vai tētim, vīram vai sievai. Cilvēki pavīpsnāja, kad izskanēja doma par laulību kursiem. Bet – ko tur sliktu var iemācīties? Varbūt var tos kursus paklausīties?” Mārtiņaprāt, daudziem tolaik šķitis, ka kursi, tā kā ir saistīti ar baznīcu, noteikti būs veclaicīgi, nemoderni un klišejiski, bet, pirms par to spriest, noteikti vajadzētu pārliecināties pašiem. “Man patika, ka vienam sen laulātam pārim prasīja: kā jūs tik ilgi esat nodzīvojuši kopā? Vīrs teica: “Redzi, dēliņ, mēs esam no tās paaudzes, kura lietas, ja tās saplīsa, salaboja, nevis izmeta ārā un nopirka jaunas.”” Mārtiņš spriež, ka mūsdienu sabiedrība dzīvo laikā, kad saplīsušas lietas tiek izmestas un vietā pirktas jaunas. “Žēl, ka tas ienāk arī attiecībās. Nu, nesanāca – sāk jaunas attiecības. Nesanāca ar šo bērnu – būs cits. Bet bērns jau ir cilvēks, dvēselīte ar saviem sapņiem un potenciālu būt lieliskākajam cilvēkam pasaulē.”
Četru bērnu tētis atzīst, ka priecātos, ja Latvijā būtu vairāk tādu ģimeņu kā viņējā. “Vai mēs esam perfekti? Nekādā ziņā! Vai mēs esam labākie? Nekādā ziņā! Vai mums ir visas atbildes? Nav! Mums ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Bet, paskatoties uz kopējo situāciju, kāda ir, gribētos, kaut būtu vairāk tādu ģimeņu kā mūsējā. Mūsu bērniem, es domāju, ir ļoti paveicies,” secina ģimenes galva.

Raksts no "Kursas Laika" arhīva

Pievieno komentāru

Grobiņas novadā