Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

FOTO: Grobiņniece Mirdza Grenovska vīra dzelžus nebrāķē, jo pircējas viņu slavē 2

Zemes kopēji zina, cik ļoti darbu var atvieglot parocīgi un izturīgi dārza instrumenti. Tādus izgatavo un tirdziņos piedāvā grobiņnieki Gunārs un Mirdza Grenovski. Pircēji vērtē, ka viņu produkcijai ir draudzīga cena. Dzīvesbiedri smaidot atklāj iemeslu – “ko ta’ mēs plēsīsim, zinām taču, kam tos kapļus galvenokārt vajag – sirmajiem, pensionāriem”.

Pēta seno laiku analogus
Apšu ielas namiņu, kur Grenovski mīt kopš 70. gadu beigām, atpazīstam pēc specifiskās smirģeļa skaņas. Rūpalam Gunārs katru dienu velta vismaz pāris stundu dienā, un “dzelžu vīru” – tā viņu iesaukusi dzīvesbiedre Mirdza – sastopam darbnīcā. Saimnieks skaidro, ka agrāk tur bijis iekārtots “mellais ķēķis”. Tādā kolhoznieki vārījuši barību lopiņiem.
Viss mūžs pavadīts, darbojoties ar un ap tehniku, metāla niķi un stiķi iepazīti līdz pēdējai niansei, šajā vidē Gunārs jūtas kā zivs ūdenī. Pirmo kapli – savām vajadzībām – viņš izgatavojis 1945. gadā, jo iepriekš lietotais instruments nez kur noklīdis. Kā, no kāda metāla taisīt, vēl nav zinājis, modeli nošpikojis, pētot tēva no cukurfabrikas pārnesto kapli. Pievērsis uzmanību arī Ulmaņa un pat cara laikā kaltajiem analogiem, jo agrāk gandrīz katrā ciemā bijuši vairāki prasmīgi kalēji.
Amatnieks neslēpj, ka dažāda profila kapļu darināšanai izmanto savu mūžu nokalpojušus zāģus, ko palaimējas iegādāties šrotē, lūžņu uzpirkšanas punktā vai no cilvēkiem, kam tie kļuvuši lieki. Tieši veco fuksīšu, divroču, riņķzāģu un lenšinieku metāls esot visizturīgākais. Agrāk pats pucējis nost korozijas skarto metāla kārtu, bet tagad zāģus ved uz Liepāju, kur tie tiek attīrīti ar smilšu strūklu. Tad seko profilu sazīmēšana uz zāģa plaknes, izgriešana, slīpēšana ar fleksi, savienojuma ar kātu veidošana, metināšana, asināšana utt.

Sieva taisa kātus
“Vieni no pieprasītākajiem ir stīpkapļi, ar tiem ērti gan nezāles ravēt, gan starp vadziņām rušināt. Kam tās mālainās zemes, arī viens zemeņu audzētājs Medzē, izvēlas lielos trapeckapļus. Trīsstūrveidīgos parasti liekam garākā kātā, jo kas tad ir čaklākie zemes apstrādātāji – tie sirmie. Kašeklītis ar īsāku kātiņu, lai var kulītē ielikt, domāts tantēm, kuras kopj kapus. Pavasarī mums ļoti pirka tā sauktos kartupeļu kapļus, ar tiem parocīgi no rudenī uzraktiem dārziem nezāļu saknes izcelt. Vēl mums ir stādāmās lāpstiņas, forši var arī cūkpieni izrakt,” stāsta Mirdza.
Viņa tikusi pie amata “kātzinis”, jo instrumentiem kātus sagādā. Neizvēlīgiem pircējiem un cimdos strādājošiem derot arī veikalā pirktie, kas no mīkstā apses koka gatavoti. “Viena kliente sūdzējās, ka kaplis no kāta nāk ārā. Meistara vainas nebija, jo viņš katram kaplim pirms iedzīšanas kātā ar meiseli speciālas atskabargas – ežus – iecērt. Ieteicām izžuvušo kātu ūdenī pamērcēt.”
Ziemā Mirdza mežā izvēlas piemērotas lazdas maikstes, mājās pārvestas tās tūlīt nomizo, lai nepiekalst, negludumus pielabo ar nazi un ar smilšpapīru nobrucina.

Mehāniķis un feldšere
G. Grenovskis pēc Liepājas 1. vidusskolas pabeigšanas gribējis studēt Lauksaimniecības akadēmijā: “Tā lieta bija tuva, no deviņi gadi ecēšām pakaļ staigāju. Brīžiem šļūcei sēdēju virsū.”
Augstskolā gan nav ticis, toties iestājies Skolotāju institūtā – lai paglābtos no iesaukšanas armijā. “No Tadaiķu stacijas uz Liepāju braucu ar vilcienu vai ar velosipēdu. Nebija ceļu tīrīšanas tehnikas, dažreiz ar tanketi izbrauca, strādnieki ar lāpstām izraka, ziemā brīžiem sniegs bija mašīnām līdz logiem,” atceras seniors.
Mācoties par autovadītāju, Gunārs izštudierējis arī metināšanas rokasgrāmatu. Staļina valdīšanas gados paguvis par traktoristu Aisterē pastrādāt, kā arī pie Latvijā ražotās smagās automašīnas “Vairogs”, kam amerikāņu motors iekšā, un pie trofejnieka “Steiermark” stūres pasēdēt.
Staļina vārdā nosauktajā kolhozā, kas vēlāk pārtapa “Ālandē”, G. Grenovskis strādājis par mehāniķi, bet Suvorova vārdā nosauktajā kolhozā – par galveno mehāniķi. Iesākumā trūcis rezerves daļu un šoferi paši iegādājušies metināmo aparātu, nelielā garāžā remontējuši savus autiņus un izgatavojuši detaļas.
“Beidzu Liepājas tehnikumu, arī kursus Kandavas tehnikumā, bet praktiskos metāla apstrādes darbus pats apguvu,” teic grobiņnieks.
Mirdza sevi sauc par lauku feldšeri, jo absolvējusi Liepājas medicīnas skolu un strādājusi feldšeru un vecmāšu punktos Aisterē, Tadaiķos un Dubeņos. Padomu veselības jautājumos mediķei neviens vairs neprasot, jo strādāt beigusi 1996. gadā. “Mums feldšeru punktos bija aptiekas kiosks ar krievu zālēm, ko varēja dabūt bez receptēm. Slimības lapu uz trīs dienām drīkstēju izdot. Tagad vietās, kur savulaik strādāju un bija māja pie mājas, vairs ir tikai lieli, klaji lauki vai akmeņu čupas. Dubeņos man meita dzīvo. Ja apjautājos par kādu veco iedzīvotāju, neviens vairs neatceras.”

Svētkos ar ķekšiem nestaigā

Kapļu izgatavošanai dzīvesbiedri pievērsušies Atmodas laikā, “jo veikala instrumentus visi brāķēja: neizturīgi, neasi”.
Nu jau abiem par ieradumu kļuvusi došanās uz specializētiem tirdziņiem, piemēram, stādu tirgu, kas maijā notiek Rožu laukumā, un Jurģu tirgu Liepājā. Maksa par vietu esot dažāda, piemēram, Līvas tirgū – 20 eiro. Pēdējos gados tur būts reti, “jo skatītāju daudz, pircēju maz, bet visu dienu jākrāmē”.
Zināms jau esot, kurā pasākumā produkcijai būs noiets, kurā – ne. Bunkā, piemēram, tikai divus kapļus pārdevuši, jo “svētkos neviens ar ķekšiem negrib staigāt, tur ballējas”.
Lai nebūtu jāuztraucas par attiecībām ar valsti, Grenovski noformējušies Valsts ieņēmumu dienestā kā patenta maksātāji. Mirdza ir atklāta: “Esam atraduši veidu, kā mazliet piepelnīt pie pensijas. Pierasts strādāt, nu galvenais – sabiedrībā tikt, pazīstamus cilvēkus satikt un izkustēties. Uz aerobiku taču neiešu un zeķes visu laiku neadīšu. Gunārs visu mūžu mednieks bija, tikai pirms pāris mēnešiem no plintes šķīrās. Agrāk te, Grobiņas namiņā, arī mūsu bērni dzīvoja, tagad divi vien esam palikuši, bet labi vien ir – to kņadu vairs negribas. Pastrīdēties jau ar’ mums dažreiz sanāk. Vīrs pārmet, ja man kāds kāts šķībāks pagadās. Es viņa dzelžus brāķēt gan nedrīkstu, jo visas pircējas viņu slavē.”

Raksts no laikraksta "Kursas Laiks" arhīva

Pievieno komentāru

Komentāri 2

Santa

Paldies,tirdziņā nopirku kaplīti,visu vasaru kārtīgi nostrādājām pa dobītēm.Labprāt iegādātos vēl kaplīšus,jāpaskatās kur ir apšu iela tik.

pirms gada, 2018.09.05 21:58

Valdis

Grobiņā ,vAi ta neizlasīji

pirms gada, 2018.09.06 09:54

Grobiņas novadā