Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Atcere - 1991. gada barikāžu dalībnieku Andra Leimanta, Rudītes Šukulejas un Zigmunda Cinkus atmiņu stāsti

Laiks paretinājis 1991. gada janvāra barikāžu dalībnieku rindas. Grauž viedoklis, ka daļa iedzīvotāju Vecrīgā grozījās, ziņkāres vilkti, un tikai sliktākais scenārijs izkristalizētu “kas ir kas”. Taču nav pamata šaubām, ka lauku ļaudis ceļu uz galvaspilsētu mēroja, vistīrāko nodomu vadīti.

“Aizbraucu 24 gadu vecumā; kad atgriezos, jau bija 25. Rīgā sagaidīju dzimšanas dienu,” atceras Andris Leimants no Dubeņiem. Viņš ceļā devies kopā ar citiem vīriem, lielākoties traktoristiem un metinātājiem no kolhoza “Ālande”. Lielais autobuss izbraucis no Grobiņas pagasta 16. janvāra vakarā un pēc diennakts atgriezies, lai vestu nākamo cilvēku grupu. Andris tolaik nav domājis par iespējamām sekām, riskiem, bail ne no kā nav bijis.

Zigmunds Cinkus uz barikādēm Rīgā bijis divas diennaktis. “Tolaik strādāju par skolotāju Bārtas pamatskolā. Politisko situāciju izpratu. Kad no kolhoza tika organizēts transports, busiņš ar divdesmit četrām vietām, uzskatīju, ka arī man jābrauc Rīgu aizstāvēt. Biju jau ģimenes cilvēks ar bērniem, sekojot notikumiem televīzijā un radio, mājinieki pārdzīvoja. Bet jaunības dullumā viss likās vienkārši. Pēc gadiem, pārrunājot darbības un uzzinot, ka arī Liepājas rajonā daudz kas varēja notikt, jāatzīst, ka šis laiks nebija vienkāršs.”

Rudīte Šukuleja par sevi saka: “Biju un esmu Latvijas patriote.” Nedomājot par savu dzīvību, mediķe pildījusi pilsoņa pienākumu un kopā ar 24 biedriem no Ošupes pagasta devusies uz barikādēm Rīgā.

Plašāk lasiet "Kursas Laika" 17. janvāra numurā!

Pievieno komentāru

Grobiņas novadā