Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Skolēnu jaunradi apkopo grāmatā

Vecpils pamatskolā tapusi grāmata “Es gribu dzīvot Latvijā”. Tās atvēršanas svētki sasaucās ar valsts jubilejas atzīmēšanu.

Raksta, kas nāk prātā
Uz svinīgo pasākumu, kā Vecpils pagastā ierasts, kopā ar skolēniem pulcējas vietējie iedzīvotāji. Godina ļaudis, kuri veicinājuši pagasta attīstību, skan dziesmas, bet kulminācija, protams, ir grāmatas atvēršana.

Grāmatas idejas “mamma”, Vecpils pamatskolas skolotāja Solvita Aigare atzīst, ka to lolojusi ilgi un nu jūtas kā pēc grūtām dzemdībām. Arī tehniski tā tapusi viņas un dzīvesbiedra Jāņa Aigara rokām – tekstus paši rakstījuši uz datora un kopējuši. Tipogrāfijā ar pašvaldības materiālu atbalstu grāmata tikai iesieta. Tā izdota 101 eksemplārā, no kuriem pieci ir krāsaini. Vienu no krāsainajiem eksemplāriem S. Aigare vēlas uzdāvināt prezidentam Valdim Zatleram.

Pasākuma dalībnieki tiek aicināti parakstīties uz lapām, kuras ielīmēs skolai paliekošajā grāmatā. Bez maksas tā tiek katrai Vecpils skolas audzēkņu ģimenei.

Atvēršanas svētkos autori lasa savus darbus, bet nav vēl redzējuši, kā tie izskatās grāmatā. 8. klases skolnieks Mārtiņš Meļķis pastāsta, ka tajā ievietota literatūras stundā uzrakstītā pasaka. “Kā nāca prātā, tā rakstīju,” viņš atklāj.

3. klases skolnieces Leldes Cinovskas dzejoļa pirmā rinda ir arī grāmatas virsraksts. Dzejoļus viņa rakstot arī ārpus stundām.
S. Aigare atzīst, ka darbus grāmatai atlasījusi ne pēc stingriem kritērijiem, bet savas izjūtas. Tie tapuši mācību stundās pirms valsts svētkiem kopš 2002. gada un uzkrāti skolēnu daiļrades mapē. Grāmatu ilustrē fotogrāfijas par Vecpils pagastu, ļaudīm un bērnu zīmējumi.

Mēs esam stipri!

“Patriotisms nozīmē lepnumu par vietu, kur dzīvojam,” uzskata S. Aigare. To skolēni pauž, klātesošajiem stāstot par Vecpils vēsturi un šodienu. 1. – 2. klašu audzēkņi klātesošos iepazīstina ar pagasta padomes ēku. Tā attēlota lielā plakātā, un ikviens var uzzināt, kur atrodas sekretāres dzīvoklis, kur – pagastveča kabinets. Mazie skolēni palepojas: mūsu pagasts ir tik skaists, ka tam piešķirts Eiropas kultūras mantojuma karogs.

3. – 4.klašu audzēkņi stāsta par autoralliju “Kurzeme”, kas neesot iedomājams bez Vecpils ātrumposma.
Uz jautājumu “Kas ir kolhozs?” vienkārši un pat ar humoru zina atbildēt 5. – 6. klašu skolēni. “Mans vecvectēvs bija kolhoza priekšsēdētājs...”, “mans vectēvs bija galvenais veterinārārsts...” – vairākiem skolēniem šis laiks saistīts ar paša ģimeni.
Arī stāstos par nākamo – daudz traģiskāko – periodu Vecpils un Latvijas dzīvē daudz personīgu pārdzīvojumu. “Manu opapu izveda, kad viņam bija pieci gadi,” stāstu sāk kāds zēns. 7. un 8. klases audzēkņi izzinājuši, ka 1949. gadā no Vecpils izvesti vairāk nekā 120 iedzīvotāju.

Bet devītklasniekus “kutinošās” skolas beigšanas gaidas izpaužas arī viņu stāstā – par to, kuras mācību iestādes izvēlējušies iepriekšējo gadu absolventi.

Pasākums notiek zem Vecpils simbola – ozola – zīmes. “Ja būsim kā ozoli, tad skola pastāvēs ilgi,” uzmundrina S. Aigare. Skolēni to apliecina, korī skandējot: “Mēs esam, mēs varam, mēs būsim, mēs esam stipri!”

Pievieno komentāru

Durbes novadā