Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ābolu piegādātājus iegāž mutiskā vienošanās

Dārza saimnieks sūdzas par nepieņemto ražu, bet SIA “Ābolīt’s” pārmetumus noraida. Klientu un pārstrādes uzņēmuma attiecības varētu uzlabot rakstisks līgums. Jau rakstījām par saimniekiem, no kuriem firma atteicās pieņemt iepriekš pieteikto ābolu kravu. Lai piecas tonnas ābolu nebūtu jāved atpakaļ, daļu viņi piekrita atdot par zemāku cenu.

Par līdzīgu atteikumu nesen ziņoja arī Liepājas rajona iedzīvotājs Jānis. Viņš atklāj, ka vairākas reizes ceham piegādājis ābolus nelielā daudzumā, bet tad saņēmis pārstrādes ceha vadītājas Millijas Anziķes norādījumu vispirms piezvanīt un stāties rindā.

Jānis tā izdarījis un pusotru nedēļu gaidījis noteikto laiku. Salasījis vairāk ābolu, gatavojies tos vest traktora piekabē. Pirms tam piezvanījis un saņēmis M. Anziķes noraidījumu: nebrauciet, ābolu vairāk nevajag, pa šo laiku saveduši citi.

“Tas bija sitiens zem jostas vietas,” Jānis pauž tā brīža sajūtas.  M. Anziķe konkrēto gadījumu neatceras un noliedz, ka būtu tā rīkojusies. Esot gan bijis gadījums, ka piezvana un ābolus grib nodot klients, kura uzvārda sarakstā nemaz nav.

Ceha vadītāja noliedz arī piegādātāju novērojumus, ka āboli netiek šķiroti. Tas esot noteikti jādara, lai gala produkts būtu kvalitatīvs. Tiesa, iepirkuma cena netiekot diferencēta. M. Anziķe precizē, ka “Ābolīt’s” ražo nevis sulu, bet gan ābolu biezeni. Tālāk tas kā izejviela nonākot pie cita pārstrādātāja, kura vārdu viņa gan atsakās nosaukt.

SIA “Pure Food” Iepirkuma daļas vadītājs Dzintars Pūkainis neslēpj, ka uzņēmumam ir noslēgts līgums ar “Ābolīt’i” par noteikta daudzuma produkcijas sagatavošanu. Taču ābolu pieņemšanas organizēšana esot ceha paša darīšana. Sadarbību nenoliedz arī SIA “Spilva”.

M. Anziķe spriež, ka lielo ābolu pieplūdumu ceham veicinājusi viņas piedāvātā cena – pieci santīmi par kilogramu, kas stipri pārsniedz citviet piedāvāto. Citi iepircēji aizrādījuši, ka viņa “paķērusi par augstu”. Piemēram, SIA “O’Rika” iepirkuma cena ir no diviem līdz 2,4 santīmiem par kilogramu.

Viņasprāt, vietējie ābolu audzētāji pārāk ilgi novilcinājuši to lasīšanu un nodošanu, un viņus apsteiguši kaimiņrajonu dārzkopji. Ābolus ceham piedāvājuši audzētāji no visas Latvijas.

“Stipri nenopietna attieksme pret klientu – saka vienu, pēc tam ko citu. Lasu, darbojos, bet beigās nekas nesanāk,” pukojas Jānis. M. Anziķe atzīst, ka pierādīt savu taisnību konfliktējošās puses varētu, ja būtu noslēgts rakstisks līgums. Līdz šim tas neesot darīts, bet par šādu rīcību turpmākajā sarunā viņa runā pieļāvuma formā.

Civillikums paredz, ka līgums var būt arī mutisks, kā tas ir šajā gadījumā, skaidro juriste Ināra Avotiņa. Klientam, kuram nav ticības, ka mutiskā noruna tiks pildīta, varot vien ieteikt sadarboties ar citu uzpircēju.

Pievieno komentāru

Durbes novadā