Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Vineta Snipke: “Mūziķis nav āksts, kas vienmēr gatavs izklaidēt” 4

Aizputniece Vineta Snipke ir mūziķe no matu galiņiem līdz papēžiem. Kā agrā bērnībā pieķērusies klavieru taustiņiem, tā vēl šodien nevar beigt dziedāt un spēlēt. Vineta pati sevi sauc par cilvēku, kuram vienmēr gadās piedzīvojumi, un mūziķes karjera to tikai veicinājusi. Sieviete priecājas, ka muzikālajā dzīvē izdarīts tik daudz, tomēr mūziķa nasta nemaz nav tik vienkārša, kā vairumam apkārtējo šķiet.

Klavieru vietā izvēlas vijoli
Ar mūziku Vineta Snipke draudzējas jau no bērna kājas, un iespējams, ka viņas mamma šo dāvanu ielikusi jau šūpulī. “Manai mammai ļoti patīk mūzika. Ļoti patika arī spēlēt akordeonu, bet, kā jau tajos laikos ierasts, tam nebija iespēju. Mamma man vienmēr teica, ka es esmu viņas nepiepildītais mūzikas sapnis.”
Mūziķe īsti neatminas, kā sagadījies, ka viņas īpašumā nonākušas mazas klavierītes, laikam tās nopirkusi mamma, un tieši uz šīm bērnu klavierītēm V. Snipke pirmo reizi nospēlējusi “Kur tu teci, gailīti mans?”. “Sāku klimperēt pa taustiņiem un no galvas, pēc savas dzirdes un atmiņas, nospēlēju šo dziesmu.”
Tā arī savā nodabā turpinājusi spēlēt, līdz skolā izskanējis uzaicinājums iestāties mūzikas skolā. Toreiz vairākas skolasbiedrenes gribējušās mācīties klavierspēli, bet V. Snipke negribēja būt kā visas, tāpēc pieteikusies vijoles grupā. “Īsti neatceros, bet laikam tobrīd mācījos 4. klasē. Mammai nevienu vārdu neteicu par to, ka iešu uz mūzikas skolas iestājeksāmeniem un mani pieņēma. Pārejot mājās, saku mammai: “Tu tikai mani nerāj, jo es iestājos mūzikas skolā!” Mammītei asara nobira,” atceras mūziķe. Vēlāk mamma izsaukta uz mūzikas skolu, kur piedāvājuši meitu pārcelt uzreiz 2. klasē, jo zināšanu līmenis bija augstāks nekā pārējiem.

Kļūst par izmēģinājuma trusīti
Bērnība pagājusi mūzikas zīmē, jo nekas cits vairs neinteresēja. Pēc skolas beigšanas līdzcilvēki mudinājuši meiteni stāties Liepājas mūzikas skolā un apgūt muzicēšanu profesionāli. “Negribēju ne vijoli spēlēt, ne būt par kora diriģenti. Pētot sarakstu, izdomāju iet uz vokālu. Tik daudz, ka tā ir dziedāšana, es sapratu, bet neko vairāk nezināju.” Pie uzņemšanas komisijas durvīm rinda gara, bet visas mācīties gribētājas bijušas daudz vecākas par Vinetu, kurai tolaik bijuši vien 15 gadi. Jaunā censone drosmīgi noskaitīja dzejoli un nodziedāja prasīto dziesmu, bet uzņemšanas komisija rezultātus paziņojusi pēc vairākām dienām. “Mani uzņēma, bet skolotāja Natālija Tilgale man atklāja, kāpēc mani uzņēma. Izrādījās, ka vokālajā nodaļā tolaik studentus uzņēma tikai no 18 gadiem, jo tad balss ir nobriedusi. Mani uzņēma 15 gadu vecumā, un es kļuvu par izmēģinājuma trusīti, pēc kura secināja, ka vokālistus var sākt “taisīt” ātrāk, jo kur gan der vecs dziedātājs?!”
Skatuves bizness ir nežēlīgs, un aizputniece uzskata, ka dziedātāja mūžs ir īss, tāpēc darbs jāsāk daudz ātrāk, nevis tikai no 18 gadu vecuma.
Vokālajās studijās mazpilsētas meitenei veicās labi, piedalījās dažādos konkursos un izcīnīja godalgotas vietas. Tomēr, sašķoboties veselībai un sastopoties ar pirmo mīlestību, studijas pārgājušas otrajā plānā un 4. kursā skola tika pamesta. “Daudzi uz mani lika cerības, gribēja, lai eju tālāk uz Rīgu studēt, bet es izstājos. Varbūt neaizbraukšana uz Rīgu ir pat laba,” spriež V. Snipke, kuras karjera pie mūzikas skolas neapstājās.

Tik ilgi spēlē, kamēr apprecas
“Aizputē tolaik ļoti populāras bija balles un koncerti. Bijušajā PMK klubā bieži spēlējām un dziedājām. Esmu uzstājusies kopā ar Gunti Veitu, Marhileviču un citiem pazīstamiem Latvijas mūziķiem. Vienu brīdi bijām divas solistes, uzstājāmies garās samta kleitās, cilvēku koncertos bija, ka biezs,” atminas V. Snipke.
Vēlāk jaunā dziedātāja pārvilināta uz citu ansambli un izveidojies sieviešu trio, kas guvis lielu popularitāti. “Man atsūtīja tādu mazu sintezatoru, tajā laikā tāds vispār nebija redzēts. Es biju ļoti moderna, jo tad vēl visi spēlēja ierastās klavieres. Pēc kāda koncerta pats slavenais Jēkabs Ozoliņš pienāca pie manis un prasīja, kas tas par aparātu,” smaidot par tehnoloģiju attīstību mūzikā, stāsta V. Snipke.
Tajā laikā aizputniece sākusi vadīt arī kori un ansambļus, visu savu enerģiju ieliekot mūzikā. Vinetas pirmajam vīram sievas mīlestība pret mūziku nepatika, tāpēc attiecības izjukušas. Ar otru vīru, savu atbalstu un iedrošinātāju, iepazinusies tieši muzicējot. “Ar Druvi iepazinos ballē, kur kopā spēlējām. Tie laiki bija traki – visas nedēļas nogales pilnas, dienu un nakti spēlējām koncertus. Tik ilgi spēlējām, kamēr apprecējāmies.” V. Snipkes vīrs ir liels mūzikas cienītājs un, lai arī strādā par elektriķi, ir pabeidzis mūzikas skolu un šo jomu pārzina tikpat labi, cik sieva.

Ziedo veselību un nervus
Aktīvo muzicēšanu pāris pārtrauca, jo veselība svarīgāka par visu. “Ārsti man ir teikuši, ka jādomā, kas ir svarīgāks – mūzika vai es pati? Veselību šīs negulētās naktis un mēģinājumi graujoši ietekmē. Citiem varbūt liekas: kas tad tur ir, patrinkšķini tikai. Bet tā nemaz nav! Ir bijis, ka ieeju kādā kompānijā, gribu beidzot atpūsties, bet man uzreiz – “Vinetiņ, nu, uzspēlē vai uzdziedi mums kaut ko!” Vai tad jūs paši savā kompānijā nevarat uzdziedāt? Reizēm šķiet, ka būt par mūziķi ir zīmogs, kas nozīmē, ka tu vienmēr visus izklaidēsi,” ar rūgtu pieredzi nosaka talantīgā mūziķe. Sieviete bieži pieredzējusi attieksmi no apkārtējiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka mūziķis ir kā klauns, kuram vienmēr jāizklaidē apkārtējie un jābūt jautram. To labi redz brīžos, kad par uzstāšanos paziņo tieši pirms kāpšanas uz skatuves, sakot: nu, nodziedi mums kaut ko foršu! “Es tomēr arī gribu sagatavoties, gribu, lai ir kvalitatīvi un baudāmi, nevis izskriet pa roku galam. Stāvot uz skatuves, cilvēks ne tikai bauda ar ausīm, bet arī ar acīm.”
Lielu atbalstu mūziķe saņem no sava vīra, tieši viņš iedrošināja pabeigt mūzikas skolu. “Sazvanīju savu mīļo skolotāju Natāliju Tilgali un pajautāju, vai varu pabeigt skolu. Izrādījās, ka tiešām varu! Tieši Druvis bija tas, kurš mani iedrošināja un palīdzēja pabeigt skolu. Kas to zina, kā būtu, ja to neizdarītu? Varbūt būtu bezdarbniece.”

Labāk izdodas bez notīm
Lai arī skolas atestāti ir svarīgi, mūziķe uzskata, ka mūzika viņai padodas no dabas. “Laikam jau man tā mūzika nav bijusi jāmācās tā kā citiem, jo tā visu laiku ir manī. Es neesmu profesionāle, neesmu amatiere, pat nezinu, kas esmu – mūzika vienkārši ir ar mani,” stāsta aizputniece. To pierāda arī tas, kā V. Snipke apguvusi akordeona spēli, būdama vēl meitene. “Paprasīju māsīcai, kas spēlēja šo instrumentu, uz kura taustiņa atrodas do nots, un vienkārši sāku spēlēt dziesmas. Manai mammītei ļoti patīk akordeons, tāpēc radinieki man to uzdāvināja un spēlēšanu apguvu pati.”
Sieviete atzīst, ka labāk prot muzicēt, ja priekšā netur notis. Tad varot nedaudz improvizēt un skaņdarbs sanāk dabiskāks. “Es kā jau izklaidīga māksliniece bieži iekuļos dažādos piedzīvojumos, piemēram, aizbraucu uz koncertu bez notīm un koncertmeistaram jāspēlē pavadījums no galvas. Bet, līdzko man pašai priekšā ir notis, es vairāk satraucos. Bez notīm man spēlēšana sanāk izjustāk,” novērojusi māksliniece. Ne visi var tā spēlēt, tāpēc koru un ansambļu vadītāja augstu vērtē koncertmeistarus, ar kuriem sadarbojas. “Paldies dievam, ka viņi man bija tik labi un reizēm prata spēlēt arī no galvas!”
Savas mākslinieciskās darbības laikā aizputniece sacerējusi arī vairākas dziesmas. Viena no tām kļuvusi par tādu kā neoficiālo Aizputes himnu. “Toreiz man pat prātā neienāca, ka tā sanāks, sacerēju dziesmu pavisam brīvi. Man gan neliekas, ka tā skan kā himna, drīzāk kā tāda popdziesma,” uzskata autore. Savas dziesmas V. Snipke nevēlas reklamēt, jo dziesmu sacerēšanu uzskata par ļoti grūtu darbu. “Es Raimondu Paulu, Imantu Kalniņu un visus pārejos autorus nesaprotu – kā viņi to var?!”

Zina pirmo rindiņu, un viss
Viņasprāt, attieksme pret mūziku kā mākslas veidu ir kļuvusi ļoti vienaldzīga. “Mācies matemātiku, tā tevi padarīs gudru, bet mūzika kā mācību priekšmets nav svarīgs,” ierasto pieņēmumu izsaka V. Snipke. Visbiežāk tieši ar šādu attieksmi skolēni ierodoties uz mūzikas stundu, un tad skolotājai jāatrod veids, kā iestāstīt skolēnam, cik vērtīga patiesībā ir muzikālā izglītība. “Kopumā skolēni un vecāki pret to izturas vieglprātīgi. Reizēm arī tie, kas iet mūzikas skolā. Es vienmēr piedāvāju, lai brīvajos brīžos nāk uz kabinetu spēlēt, bet neviens nenāk. Priekš kam tad bērns iet uz mūzikas skolu? Lai vēlāk instrumentu iegrūstu stūrī? Es kādreiz spēlēju katru mīļu brīdi, ka tikai man atļāva,” norāda V. Snipke. Viņasprāt, visiem jau nav jākļūst par mūziķiem, bet mūzika dod ļoti daudz. “Ne jau velti ir izpētīts, ka matemātiķiem ir attīstīta tikai viena smadzeņu puslode, bet mūziķiem – abas!”

Raksts no "Kursas Laika" arhīva

Pievieno komentāru

Komentāri 4

xxx

Kad vienreiz beigs nodarboties komentāros ar riešanu,izdariet paši kaut simto daļu no tā ko dara Vineta un tad raksti komentāru.Paldies Vinetai pa lielo darbu,ko dara un lai Dievs dod veselību un spēku doties uz priekšu un paveikt visu iecerēto.Kā saka lai suņi rej (komentāros) ,bet karavānai jāvirzās uz priekšu.

Cik skatos ,ka šajā portālā tikai Aizputniekiem ir talants uz uz riešanu un kritizēšanu,citos novados tas tā neparādās.

pirms 9 dienām, 2020.07.05 20:16

to xxx

Vai tavi palātu biedri arī dzird riešanu šajos komentāros? Un ripiņas nespļauj āra kuras tev sanitārs pasniedz.

pirms 9 dienām, 2020.07.06 14:26

to ,to xxx

Runa nav par šo rakstu, bet vispārībā. Ja ko uzraksta par Aizputi ,tā uzreiz iesaistas mistiskie personāži,kas zina tikai kritizēt.Vajadzētu visus komentētājus ar īstajiem vārdiem un profila bildēm ,tad padomās pirms raksta komentāru.Gan priekš tevis arī kāda ripiņa atradīsies,cik noprotu nervu sistēma tev tāda pašvakra.

pirms dienas, 2020.07.13 21:26

Aizputes novadā