Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Laimoņa Zariņa sapnis par lidošanu, rallijam un Aizputes sausā vājpiena rūpnīcai atdotais mūžs 1

Aizputnieka Laimoņa Zariņa dzimtā puse ir Bauskas rajona Svitenes pagasts. Vidusskolas laikā aktīvi sportojis, pat lēcis ar izpletni DOSAAFā, jo gribējis kļūt par iznīcinātājlidmašīnas pilotu. Lidotāju skolas pārstāvji teikuši, lai atstāj dokumentus – uzņemšot nākamajā gadā. Taču Laimonis nav gaidījis un, ejot tēva pēdās, iestājies piensaimniekos.

“Uz Aizputes sausā vājpiena rūpnīcu tiku nosūtīts kā celtniecības meistars, pēc pāris mēnešiem biju inženieris komplektētājs, ražošanu palaidām, un 1974. gadā kļuvu par pirmo rūpnīcas direktoru. Varēju pilnībā izmantot iegūto izglītību un nostrādāju divdesmit trīs gadus.” L. Zariņš neslēpj rūgtumu par rūpnīcas nogrimšanu: “Kad Saldovers mani izbalsoja, zināju, ka aizies pa burbuli: ņēma ap miljons latu kredītu nevajadzīgu iekārtu iegādei un ar to iekrita.”


Ja sapnis par lidošanu izplēn, tas nenozīmē, ka zūd kāre pēc ātruma. “Pieķēros autosportam. Pirms akadēmijas mani nosūtīja uz Ludzu par inženieri pienotavā. Hipodromā pie pilsētas trenējās slavenais autobraucējs Karamiševs. 1963. gadā biju diezgan turīgs: man piederēja “Pobeda”, ar draugiem braucām uz hipodromu. Zeme pa gaisu! Pa īstam viss sākās Aizputē. Pirmais autorallijs, kurā piedalījos ar privāto mašīnu, bija Mārtiņa Seska organizētais “Dižais līgo”.”

Plašāk lasiet "Kursas Laika" 10. janvāra numurā!

Pievieno komentāru

Komentāri 1

Aizputes novadā