Ja pats būs priecīgs, arī alus būs lustīgs

Es būtu tikai priecīgs, ja jaunā paaudze to lietu turpinātu, man nav žēl it nemaz, vaicāts, vai receptes ir noslēpums, atklāj aldaris Alberts Dovkants. Jau pagājušajā gadā pie viņa braucis mācīties jauns puisis no Liepājas. “Tā jau ir informācija zelta vērtē, lai būtu, ko nodot nākamajām paaudzēm,” atzīst vedekla Ieva. Vectēvs cer, ka reiz, kad paaugsies, mazbērni – septiņus gadus vecā Laine, četrgadīgais Reinis un divus gadus vecais Kristers – gribēs iemācīties alu brūvēt.

Jāuzmana arī naktī
Alberts rēķina, ka nu jau būs kādi 25 gadi, kopš viņš brūvē alu. Tagad gan iznāk to darīt vairs tikai uz Jāņiem ģimenes un draugu vajadzībām. Vienā reizē sanāk apmēram 150 litri alus, lēš meistars. Kādreiz, kad pašam piederējis veikaliņš, Alberts alu brūvējis pat divreiz nedēļā. “Nebija nekādas vainas. Neviens nebija ne apdzēries, nekā. Sieva turpat uz vietas veikalā bija, nedeva nevienam vairāk nekā vajag.” Uz svētkiem taisīts pat pa trim brūvējumiem.

Alus darīšanas process nav vienkāršs. Alberts stāsta, ka septiņos no rīta sākta ūdens vārīšana. Tad jāpievieno iesals, ik pēc noteikta laika jāapmaisa. Tā visu dienu process turpinās līdz septiņiem vakarā.
Naktī mucai ar brūvējumu jāatdziest – kamēr nav atdzisis, raugu klāt nevar likt, stāsta meistars.

Nākamajā rītā nokāš, atdala apiņus. Tad atdzisušu nes uz pagrabu, lej atpakaļ lielajās mucās un pieliek raugu. Alus rūgst vismaz dienu. Aldarim ļoti jāuzmana, kad alus būs norūdzis un pienācis īstais brīdis pildīt mazākos traukos – tas var būt gan tās pašas dienas vakarā, gan arī naktī. “To es nevaru pateikt, kā iznāks. Ir man bijuši raugi, kas pa trijām, četrām dienām rūgst. Bet varbūt jau pusdienlaikā būs gatavs.” Beigās esot ļoti svarīgi atrast momentu, kad alus jālej ārā mazajās muciņās, lai notrāpītu īsto spiedienu. Ja izlies par agru – mucu var pārplēst. Ja izlej par vēlu, kad rūgšana jau beigusies, alum nav īstais spiediens.

“Laucinieki saka: kad govis atnesas, ik pēc stundas jāiet skatīties, kā tur būs. Man tā ir, kad alus rūgst. Jāiet kaut vai pa nakti skatīties, neko nevar darīt,” smaida Alberts.

Misu dzer, cik vien lien
No miežu alus galva otrā rītā nesāpot, arī smagi neapreibinot, pārliecinājies meistars. “Tā jau ir tīra manta, dabīgs produkts – ūdens, mieži un raugs, cita nekā jau tur nav.” Pašdarinātajam alum cukurs nemaz neesot vajadzīgs, pietiek ar dabisko saldumu, ko dod mieži.

Svaigi tecinātā misa esot pati garšīgākā, alkohola vitamīniem bagātajā dzērienā nav, tāpēc to droši var dot bērniem. Mazbērniem vectēvs to ļauj dzert, cik tik lien. Pēc tam, kad pielikti apiņi, garša kļūst rūgtenāka, un dzērienā ir arī alkohols.

“Daudzi iztecina misu, atdzesē, pieliek apiņus, tūliņ liek raugu klāt un raudzē. Mēs vēl vāram – iztecinām, pieliekam apiņus un vārām vēl misu. Tad iznāk tīrāks – tā ir mūsu atšķirība,” knifus neslēpj meistars.

Alus jādzer ar prātu un mēru. No paštaisītā alus reibst atkarībā no tā, cik daudz iedzer, nosmaida Alberts. Viņš pats šādus tādus draņķus nemaz mutē neņemot, ja nu kādreiz kādu glāzi laba konjaciņa. Jāņos gan pietiekot ar alu, noteikti vajag Jāņu sieru.

Svarīgākais nosacījums alus uzglabāšanai – traukiem jābūt ideāli tīriem. Albertam labāk patīk nerūsējošā tērauda trauki, jo tie ir viegli mazgājami. Pa šiem gadiem vienu reizi gadījies, ka alus arī ir saskābis, neslēpj Alberts. “Laikam kaut kas nebija tīrs tanī reizē. Bija vairākas koka detaļas. Es kokam tā īsti neuzticos.” Ja cilvēki nes savas muciņas, Alberts allaž pārbauda, vai tiešām tās ir tik tīras, kā īpašnieki apgalvo. Ja nē – pašam vēlreiz jāpārskalo.

Kādreiz agrākos gados Alberts devis savu alu arī citiem tirgot – tad vienu brīdi dzirdējis, ka alus švaks paliekot. Viņš pats devies nogaršot, vai tā tiešām ir. Izrādījies, ka pārdevējas alu lej glāzē no spaiņa. Ar pašdarināto alu tā nevar darīt, uzsver meistars. Tas jāglabā noslēgtos traukos. “Kad alus nāk no mucas ar spiedienu, tad ir garšīgs. Ja izlej ārā un nostājas, tad vairs nav tas.”

Alus putām arī noteikti jābūt. “Ja izdzer alus glāzi, putām gar glāzes sieniņām jāpaliek. Tad ir viss tā, kā vajag.”

Vairāk par aldari, viņa dzīvi un uzskatiem lasiet 22. jūnija "Kursas Laikā"!

Pievieno komentāru

Aizputes novadā