Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Cīravas šuvēja Ina Gertsone savu biznesu rada pēc mazmeitas piedzimšanas

“Visu mūžu esmu šuvusi,” par savu pamatnodarbošanos saka šuvēja Ina Gertsone, kura “Smukumlietu skrodernīcā” piedāvā pašas šūtus apģērbus bērniem. Viņas bizness iekļauts Aizputes novada tūrisma piedāvājumā sadaļā “Citāda iepirkšanās”. Šuvēja atklāj, ka tagad radošajiem meistariem jācīnās ar pakaļdarinātājiem, kuri gūst ienākumus, radot līdzīgus jau atpazīstama roku darba zīmola nosaukumus un piedāvājot identiska izskata preces.

Strādā ar trim šujmašīnām
Par I. Gertsones “Smukumlietu skrodernīcu” jāsauc ne tikai viņas zīmols, ar kura nosaukumu viņa reklamē un pārdod savas šūtās bērnu drēbes un aksesuārus, bet arī viņas istaba, kur ierīkota darbnīca. Tā atrodas lauku mājās Aizputes novada Cīravas pagastā, kur 25 gadus mīt viņa un viņas vīrs.
Darbistabā stāv trīs šujmašīnas, no kurām divas ir mūsdienīgas, bet trešā ir I. Gertsonei tik ļoti mīļā “Singer”, kuru viņa joprojām izmanto lēnāku, grūtāku un smalkāku darbu darināšanai, lai nepakļautu saplīšanas riskam modernāko tehniku.
I. Gertsone stāsta, ka rokdarbi, jo sevišķi šūšana, viņai ir tāda kā iedzimtība, jo šuvējas bijušas arī tuvas radinieces. “Tagadējā Liepājas Valsts tehnikumā, kur pirms tam bija 48. arodvidusskola, pirmo gadu uzņēma drēbniekus. Izmācījos par sieviešu apģērbu šuvēju,” stāsta sieviete. Līdz 1991. gadam strādājusi par šuvēju “Sadzīves pakalpojumos” un rūpnīcā “Daiļrade”. Tad piedzimuši bērni. Ģimene laukos labu laiku nodarbojusies ar lauksaimniecību – bijušas govis un cūkas. “Tagad no tā visa turam vairs tikai vistas, jo visu paspēt nevaram. Vīrs strādā autoservisā Liepājā, bērniem – pašiem savas dzīves. Arī es vēl salīdzinoši nesen braucu uz Liepāju strādāt,” stāsta I. Gertsone, kura no smagākiem darbiem dabūjusi atteikties veselības dēļ.

Māte šuj, meita menedžē

Kad pirms gandrīz trim gadiem I. Gertsone kļuvusi par vecmāmiņu, meita nopirka audumu un prasīja kaut ko uzšūt mazmeitai. Uzšuvusi kostīmiņu. Pēc tam kāds vēl pajautājis, vai šuvēja var ko līdzīgu uzšūt. “Es meitai teicu, ka bildes ar saviem darbiem iekšā sociālajos tīklos nelikšu, jo tā nemāku,” pirmsākumus atceras šuvēja. Meita ir tā, kura pieņem pasūtījumus un organizē mammai šūšanas darbus. “Meita to dara pēc pamatdarba, atnākot mājās. Taču tagad ir tā, ka man jau pašai personīgi raksta un zvana. Godīgi varu pateikt, ka vienlaikus nevarētu šūt un pieņemt pasūtījumus, atbildēt klientiem,” atzīstas I. Gertsone.
Šūšana aizgājusi tik aktīvi, ka pērnvasar visi mēneši pagājuši, uzturoties tirgos un tirdziņos. “Pirms Jaunā gada biju Klaipēdā uz lielo gadatirgu, krietni patukšojās klāsts. Vīrs man teica, ka visa ziema priekšā, varēšu sašūt, taču tagad tai lietai būs jāpieķeras nopietnāk, jo, izpildot pasūtījumus, nav bijis laika šūt preci tradicionālajiem amatnieku tirdziņiem. “Tuvākā tirgošanās jau pēc mēneša, došos uz tirdziņu Kuldīgā,” norāda I. Gertsone.

Idejas un izpildījumu zog
I. Gertsone atminas, ka tad, kad sākusi savas šuvējas gaitas ar pavisam jaunu elpu un izpildījumu, licies, ka oriģinālu šuvēju nemaz tik daudz nav. “Tagad liekas, ka ir tik daudz šuvēju. Ir pat tādi, kuri šuj identiski no tādiem pašiem audumiem tieši tādus pašus apģērba gabalus,” viņa novērojusi un atceras: “Kad izdomāju nosaukumu “Smukumlietu skrodernīca”, pēc kāda laika ievēroju, ka vēl kādam ir līdzīgs nosaukums. Un izrādās, ka zem tās slēpjas tieši tāds pats piedāvājums kā man!”
I. Gertsone stāsta, ka biznesa iesākumā ļoti nācies piepūlēties, lai atrastu skaistus un krāšņus audumus. “Braucām ar vīru uz Viļņu, uz Poliju. Tie bija briesmīgi laiki, kad vajadzēja braukt un meklēt. Latvijā audumi ir neadekvāti dārgi. Tad sāku meklēt, kā tikt pie audumiem, lai nebūtu tik tālu jābrauc. Atradu lapas internetā, kur pasūtīt. Nav nekādas vainas, kad pēc četrām dienām pasūtījums klāt. Tagad lielākoties visi, kuri šuj, ir šīs lapas uzoduši,” vērojumos dalās šuvēja, kura pavadījusi audumu meklējumos vairākas naktis.
Vairākus savus pakaļdarinātājus I. Gertsone pieķērusi, kad pamanījusi, ka “Smukumlietu skrodernīcas” lapai sociālajos tīklos seko kāda šuvēja, kura identiskas preces tirgo ar pāris dienu nobīdi pēc tam, kad savu piedāvājumu publicējusi I. Gertsone. “Uzrakstīju šai sievietei un pateicu, ka tādā gadījumā viņai nav nekādas izdomas. Uzskatu, ka identisku nedrīkst taisīt, pat ja dari kaut ko līdzīgu un darini kaut ko ar rokām. Protams, pastāv variants ņemt patentu, lai sevi aizsargātu, taču tas maksā dārgu naudu!” Cīravniece zina, ka nav vienīgā, kurai tā klājies. “Ir šuvēji, kuri pat izliek publiskus brīdinājumus par atdarinātājiem, lai neuzķeras.”
Patlaban I. Gertsones jaunatklājums ir somiņas, kas pieskaņotas jeb šūtas no tāda paša auduma kā meitenes kleitiņa. “Ar meitu jau runājām – ieliksim, parādīsim, ka kaut ko tādu piedāvājam, atkal radīsies tieši tādas pašas arī citiem. Jo līdz šim neko tamlīdzīgu neesmu redzējusi.” Viņa cenšas pat visparastākajā piegrieztnē katram pasūtītājam ielikt kādu akcentu – vai volānu, rišu, eksperimentē ar auduma un krāsu salikumiem, iegriež kabatas.

Meitenes pucē vairāk
Pieredzējusī bērnu apģērbu šuvēja novērojusi, ka visvairāk bērnus ar oriģinālām šūtām lietām pucē mammas Rīgā un Siguldā, no kurienes arī saņem visvairāk pasūtījumu. Turklāt mammas ļoti pucē meitas. Puikām šūts apģērbs populārāks bijis agrākos laikos, tagad vairs ne tik ļoti. I. Gertsone zina teikt, ka daudzas mammas iepērkas lietotu apģērbu veikalos. “Aizbildinās ar to, ka bērns aug un neko īpašu nevajag,” viņa piebilst.
Pērn Līvas tirgū Liepājā pirmajā tirgošanās dienā izķerti visi “Smukumlietu skrodernīcas” meiteņu lakatiņi. Taču arī otrajā dienā tirgū jāpiedalās. “Ar vīru atbraucām mājās un šuvām pa nakti – nākamajā rītā bija pilnībā svaigi, tikko šūti lakatiņi. Vīrs grieza pa izmēriem, es sēdēju pie šujmašīnas un šuvu.”
Esot gadījumi, kad viena mamma uzreiz pasūta piecas kleitas. Taču kā ar izmēru noņemšanu? “Man ir ļoti forši žurnāli, ko pasūtījām no Somijas, tur ir izmēru tabuliņas, ar visām bultiņām norādīts, kur katrs izmērs jānoņem. Tad var uzšūt uz augumu tā, it kā apģērbs iepriekš būtu uzmērīts,” knifiņu atklāj šuvēja.

Izdevīgāk – darboties mājās
I. Gertsones rokdarbu cenu klienti vērtē dažādi – vienam par dārgu, citam – kāpēc tik lēti? “Audumiem arī ir pacēlušās cenās. Kādreiz maksāja pieci eiro metrā, tagad desmit vai 11 eiro,” salīdzina šuvēja. “Turklāt es neņemu audumu pa baķiem, paņemu nedaudz, kādus trīs metrus, no katra veida auduma. Man gribas, lai audums ir maz, lai ātrāk beidzas, lai varu nākamo ņemt, jo es nešuju vienāda izskata apģērbu, negribu vienu un to pašu,” savu darba taktiku raksturo meistare.
“Ja piedāvājumā ieliktu tikai audumu, no kā varu apģērbu pašūt, tad pasūtījumu nebūs. Tiklīdz parādu, kā izskatās audums gatavas preces izskatā, uzreiz cilvēkiem top skaidrs, kā tas izskatās realitātē. Taču esmu novērojusi – ielikšu viena izmēra paraugu apskatei, to tieši nevienam nevajadzēs – gribēs tieši tādu pašu mazāku vai lielāku. Tādēļ ir gadījumi, kad man tomēr jāpasūta audums, ar kādu jau esmu šuvusi,” piebilst rokdarbu pratēja.
Taču atgriezumus šuvēja ārā nemet, no tiem top čībiņas mazuļiem. “Daudzi prasījuši, vai man nav veikals. Uz vietas mājās tomēr ir labāk visu darīt, lai gan... man gribas sabiedrību. Taču telpas paņemt kaut kur Liepājā? Nē, tās ir tādas summas par īri, plus vēl nodokļi un elektrība! Cik man nav tad jāsašuj un jāpārdod, lai to vien atpelnītu!” par biznesa uzturēšanas dārdzību stāsta šuvēja.

Raksts no laikraksta "Kursas Laiks" arhīva

Pievieno komentāru

Aizputes novadā