Bobslejisti cer uz panākumiem Sočos

Ledus ir slidens. Latvijas bobsleja izlases trenera Sanda Prūša pausto vispārzināmo atziņu uz savas ādas un galvām šosezon izjutuši arī mūsu bobslejisti. Pa sarežģītajiem ledus trašu labirintiem ar nobrāzumiem un arī nopietnākiem savainojumiem viņi turpina traukties Soču virzienā.

Pirms četriem gadiem, pošoties uz Vankūveras olimpiskajām spēlēm, par bobsleju arī runāja kā par Latvijas cerību disciplīnu. Tolaik pilots Jānis Miņins jau bija plūcis laurus Pasaules kausa izcīņas sacensībās, bet pašā spēļu priekšvakarā bobslejistu ceļam pārskrēja melns kaķis. Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas laikā Miņinam steigšus tika veikta apendicīta operācija. Izlases pirmais pilots gan vēl centās atgriezties trasē līdz četrinieku sacensību sākumam, taču visām lietām ir savs laiks. Pasaules ātrākajā trasē treniņbraucienos Miņins pāris reižu kamanas apvēla uz sāniem, un izlases galvenais treneris Sandis Prūsis viņa ceļā izlika Stop zīmi.

Olimpiskās debijas vietā viens no Miņina ekipāžas stūmējiem Oskars Melbārdis mājās atgriezās ar smadzeņu satricinājumu un nopietnu apņemšanos pašam sēsties pie pilota svirām. Šis ir uzskatāms piemērs ticējumam, ka nav ļaunuma bez labuma. Latvija tādējādi ieguva daudzsološu pilotu, kurš strauji ielauzās pasaules elitē. Savā trešajā sezonā pilota krēslā Melbārdis jau uzvarējis četrinieku sacensībās Pasaules kausa izcīņas posmā. Pēc ilgāka pārtraukuma latvieši atkal cīnījās par pjedestālu arī divnieku sacensībās, jo Melbārdis ar stūmēju Daumantu Dreiškenu visus sāka izkonkurēt kamanu iestumšanā. "Oskaram ir pilotam nepieciešamā nosvērtība, labi fiziskie dotumi un ķēriens uz kamanu vadīšanu," prasīgais treneris Sandis Prūsis jau no paša sākuma neskopojās ar uzslavām Melbārdim. Augstu vērtējumu Prūsis dod arī Dreiškenam. "Tas ir apbrīnas vērts, kā visus šos gadus Daumants nav izlaidis gandrīz nevienas sacensības, turklāt viņa kondīcija vienmēr bijusi visaugstākajā līmenī."

Bobsleja braucienā stūmēju pamatdarbs ilgst aptuveni piecas sekundes. Kad kamanas iestumtas, visa atbildība ir pilota rokās. Vērojot ekipāžu saskaņoto darbību, rodas iespaids, ka neko jaunu izdomāt vairs nevar. Iestājas gandrīz vai rutīna, īsā laika intervālā gadu no gada darot vienu un to pašu. "Tā gluži nav, ka darbojamies gandrīz vai automātiskā režīmā," šādam apgalvojumam nepiekrīt Dreiškens. "Katru reizi analizējam, vai viss tika izdarīts pareizi. Savā starpā apspriežamies, vai pāris soļu nevarēja vēl uzskriet. Citreiz atkal māc šaubas, vai kamanās nevajadzēja ielēkt pāris soļu agrāk."

Pilotam dzīve bobslejā ir krietni interesantāka. Melbārdis sevi ieskaita pilotu kategorijā, kas vēl ir tikai ceļa sākumā. "Man vēl ir ļoti daudz ko mācīties visās trasēs. Ziemeļamerikas trases šoruden kā pilots izbraucu tikai otro reizi. Atzīšos, ka pēdējā posmā Leikplesidā klājās ļoti smagi. Šoreiz, projām braucot, mani patiešām pārņēma sajūta: cik labi, ka viss beidzies. Ne tik daudz fiziski, kā psiholoģiski bija iekrājies pamatīgs nogurums."

Olimpisko spēļu mājvietu sportisti nevar izvēlēties. Piemēram, ātrslidotājiem nav būtiskas atšķirības, kur startēt, jo reljefs un apļa izmērs nemainās, taču ledus renes braucējiem un slēpošanas disciplīnu pārstāvjiem sacensību vietai ir diezgan liela nozīme. Vienai daļai sportistu parocīgāka ir sarežģītāka trase, otriem atkal patīk vienkāršotāks variants. Melbārža četrinieku ekipāžas uzvara pagājušās sezonas Pasaules kausa izcīņas sacensībās Sočos mudināja domāt, ka olimpisko sapņu piepildīšanai mūsējie citu trasi nemaz nevēlētos. "Jā, Soči tiešām ir foršs variants. Varbūt pat labākais. Otra trase, kuru es izvēlētos, būtu Kēnigszē." Oskaram piekrīt arī Daumants, gan ar vienu iebildi. "Soču trase varēja būt nedaudz īsāka. Mūsu trumpis tomēr ir starta ieskrējiens. Tur mēs iegūstam handikapu pār konkurentiem, lai gan šīs sezonas sākumā viennozīmīgi to nevar apgalvot."

Vairāk par mūsu bobsleja komandas līderiem lasiet 10.janvāra žurnālā Sestdiena!

Pievieno komentāru

Sports