Frāzes, kuras nevajadzētu teikt bērnam pirms zobārsta apmeklējuma

Zobārsta apmeklējums nav gluži tāds pats, kā jebkurš cits ārsta apmeklējums. Tiesa, nekad ar īpašu sajūsmu nedodamies uz poliklīniku, jo došanās pie ārsta nozīmē – kaut kas nav kārtībā ar veselību, zāles, procedūras un tā tālāk. Savukārt, ja ģimenes ārsta apmeklējums ir nedaudz ierastāks, tad zobārsta apmeklējums pavisam noteikti saistās ar daudz satraucošākām un nepatīkamākām sajūtām. Pārsvarā, šādas sajūtas balstītas uz nezināmā, nepatīkamas iepriekšējās pieredzes, apziņas (vai apjausmas), ka procedūras sāpēs vai nebūs īpaši patīkamas. Īpaši satraucošus zobārsta apmeklējumus padara nepatīkama iepriekšējā pieredze (sava, vai kāda paziņas, kas ar to padalījies), tomēr vienmēr der atcerēties, ka speciālisti ir dažādi un izvēloties pareizo zobārstu arī pieredze, ko iegūsim no konkrētā apmeklējuma, var krietni vien atšķirties. Var pat izdoties zobārsta apmeklējums, kur jūtamies drīzāk relaksējušies, kā satraukušies un uzvilkti, bet tas jau ļoti atkarīgs no speciālista spējām, medicīnas iespēju attīstības.

Bet, ja mums pieaugušajiem ir tik daudz emociju un sajūtu, pirms došanās pie zobārsta, kādas šīs sajūtas ir bērnam, kuram, iespējams, šāds apmeklējums ir pirmais? Neziņa, bailes, ārsti, kas, iespējams, asociējas vien ar špricēm… Tad nu vecāku pienākums ir bērnu pienācīgi sagatavot zobārsta apmeklējumam, cenšoties iedvest, ka zobārstam drīzāk var uzticēties un tas būs ceļš uz veseliem zobiem un mazāk sāpēm un problēmām ar mutes veselību, kā nepatīkamiem un mokošiem apmeklējumiem.

Pirmais zobārsta apmeklējums, kad vedam bērnu iepazīstināt ar to, kas tad īsti notiek zobārsta kabinetā, noteikti nedrīkst būt tad, kad bērnam jau kāds zobs sāp vai ir caurs. Tas tikai radīs situāciju, kad pirmais zobārsta apmeklējums bērnam asociēsies ar sāpēm, uz kā tiks veidota visa tālākā pieredze par zobārstu – sāpes, nepatīkami = zobārsts.

Tāpat, ir lietas, ko pirms pirmā apmeklējuma nekad nevajadzētu bērnam teikt. Zinām, ka bērnu domas strādā daudz savādāk nekā pieaugušajiem un arī bubulis skapī ir īsts – tāpēc, nebiedējam bērnu. Noteikti nedrīkst bērnam teikt, lai pirms zobārsta apmeklējuma nebaidās, jo tas bērnam ir skaidrs signāls, ka ir no kā baidīties (iespējams, ka baidās pats pieaugušais, bet ja baidās pat pieaugušais, tad bērnam jābaidās daudz vairāk). Ja pats vecāks baidās no zobārsta, satraucas, arī bērns jutīs šo satraukumu un bailes, arī viņa satrakums augs.

Viena no frāzēm, ko nevajadzētu teikt bērnam pirms zobārsta (tajā skaitā jebkura ārsta apmeklējuma) “Tev neko nedarīs”. Bērns šādu frāzi uztvers ļoti burtiski – ar domu, ka tikai jāaiziet pie zobārsta un nekas netiks darīts. Bet brīdī, kad zobārsts lūgs atvērt muti, sāks pārbaudīt zobiņus, bērns jutīs satraukumu, jutīsies pievilts – kaut kas taču tiek darīts! Pieaugušie šādam teicienam piešķir pavisam citu nozīmi, savukārt bērns saprot ļoti tieši. Labāk pastāstīt bērnam pirms apmeklējuma, ka zobārsts, visticamāk, lūgs apsēsties krēslā, parunāsies, paskatīs zobiņus, kas, ja tas būs profilaktisks apmeklējums, lielākoties arī būs viss, ko zobārsts darīs. Bet bērns būs sagatavojies, zinās un no viņa netiks prasīts nekas tāds, kas varēšu šķist svešs un biedējošs.

Ja nu pirmā vizīte pie zobārsta ir brīdī, kad kāds zobs jau ir jālabo vai sāp, nekad nedrīkst bērnu nebrīdināt, sakot, ka zobārsts tikai paskatīsies. Labāk bērnu brīdināt, ka zobiņu, iespējams, ārstēs. Ja vecāks pats nezina, ko zobārsts lems darīt ar zobu, detaļās ieslīgt nevajadzētu, tomēr teikt bērnam, ka zobārsts neko nedarīs vai tikai paskatīsies, arī nevajadzētu.

Tāpat, nevajadzētu ieslīgt pārāk sīkās detaļās par to, ko un ar kādiem instrumentiem zobārsts rīkosies – minēt šprices un urbjus noteikti nevajadzētu. Ja bērnam nav ne mazākās nojausmas, kāds izskatās zobārsta urbis, tad pirmais kas nāk prātā – tēva lielā urbjmašīna. Un iedomāsimies apjausmu, ka kāds vēlas mums bakstīties gar zobu ar lielo urbjmašīnu? Mums, iespējams, šķiet nereāli un absurdi, tomēr bērnam tas var šķist pavisam reāli un bailes arī būs pavisam reālas, pamatotas. Bērni ļoti burtiski uztver informāciju – un visi teksti par urbjiem, nesāpēšanu un sajūtām arī tiks uztverti pavisam burtiski. Ja vecāks lietos apzīmējumu “tu neko nejutīsi”, bērns tieši tā to arī uztvers un sapratīs. Savukārt, jūtot vibrāciju no urbja, tirpumu lūpā, trokšņus vai jebkādas citas sajūtas (pat ne sāpes), bērns sāks satraukties, jo vecāki taču apsolīja, ka viņš neko (!) nejutīs!

Tiesa, arī nevajadzētu salīdzināt savas pieredzes pie zobārsta un stāstīt par tām bērniem. Jo īpaši, ja šīs pieredzes nav bijušas pozitīvas. Iespējams, domājam, ka bērns novērtēs, ka tagad taču medicīna ir gājusi uz priekšu un nav jāizcieš tādas procedūras pie zobārsta, kā tas bijis gadus desmit vai divdesmit atpakaļ. Tomēr, bērnam tas drošības sajūtu nebūt neradīs, drīzāk vien bailes un satraukumu.

Arī ar “burkāna vai pātagas” tehniku nevajadzētu aizrauties. Ar “burkānu” domājot, nevajadzētu īsti zobārsta apmeklējumu mudināt ar atalgojuma principu – solot bērnam nopirkt kādu kārotu rotaļlietu, ja būs laba uzvedība pie zobārsta. Šāda attieksme liek bērnam sarosīties, domājot, ka ir jāizcieš vizīte, lai tiktu pie atalgojuma. Tomēr vispirms ir jārada sajūta, ka zobārsta vizīte nav “jācieš”. Protams, varam bērnu apbalvot pēc vizītes ar nelielu balvu vai kafejnīcas, kino apmeklējumu, tomēr to nevajadzētu pavērst kā motivējošu lietu. Tāpat ar “pātagas” tehniku – zobārstu nekad nedrīkst pielīdzināt sodam. Mēdzam taču sadusmoties un teikt, ka, ja bērns neuzvedīsies, tad nāks tante ar žagariem, bubulis un tā tālāk. Nekad šajā lomā nevajadzētu likt zobārstu (vai ārstu, policistu vispār) – tā tikai bērnam radīsies priekšstats, ka jebkurš ārsta apmeklējums ir sods.

Reklāmraksti