Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Rucavas novads ar bagātīgo mantojumu apzinās savu esību

Rucavas novads ir viens no senvēstures bagātākajiem Latvijas novadiem, kuram ir daudzējāds kultūras materiālais un nemateriālais mantojums, un tieši tādēļ rucavnieki iecerējuši, ka tā ir viņu firmas zīme, ko rādīt un popularizēt plašajai pasaulei. Savukārt novadā ietilpstošais Dunikas pagasts, kas izveidots pirms 100 gadiem, lepojas ar sabiedrībā zināmiem, nozīmīgiem cilvēkiem Latvijas vēsturē.

Šerpi un pārliecinoši
Ar ko jums saistās Rucavas un novada vārds kultūras ziņā? Laikraksts šo jautājumu uzdod Rucavas piemājas lauksaimniekam un pensionāram Aivaram, kurš uzvārdu nevēlas atklāt. Viņš nosauc Rucavas etnogrāfisko ansambli, jau mirušo tautas muzikantu Pūķu Jāni, Rucavas tradīciju klubu un kapelu “Paurupīte”. “Ja šīs tradīcijas tiek izpildītas rucavnieku labākajā stilā – šerpi un pārliecinoši, bet vienlaikus no sirds, tad tā ir kultūra. Man liekas, ka rucavniekiem nepiestāv paviršība. Rucavniekiem piestāv krāšņums, iestāšanās par savējiem idejas vārdā,” norāda novada iedzīvotājs.
Aivars Rucavas novadā ir ienācējs no Dunikas pagasta, labprāt apmeklē kultūras pasākumus. Patīk, ka arī jaunā paaudze rūpējas par tradīciju saglabāšanu. “Rucavas skolas folkloras kopa “Ķocītis” ir cepuri nost!” Viņš pieļauj, ka daudz kas ir atkarīgs no cilvēkiem, kuri ir pie vadības tradīciju saglabāšanā. Vaicāts, ar ko nozīmīgu kultūras jomā viņam saistās paša dzimtā Dunika, vīrietis saka: “Tur kultūra veidojusies pavisam citādi – Rucavai ir ļoti sens mantojums, taču Dunikas pagastam kultūra ir veidojusies diezgan mākslīgi. Nepateikšu precīzi, kas un kā, bet Dunikā kultūra ir samaisījusies.”
“Mežstrautu siera” mājražotājs, Rucavas novadā dzīvojošais un strādājošais jaunietis Gundars Timbra teic, ka ar Rucavas kultūru viņam saistās etnogrāfiskais ansamblis un tautisko deju kolektīvs, jo tie parāda Rucavas tautastērpu. “Taču, manuprāt, Rucavas kultūras dzīve ir palikusi tāda klusāka, agrāk bija lustīgāk,” viņš vērtē. Ikdienā Rucavas kultūras mantojumu viņš nejūt, arī mājās neīsteno tradīcijas, kas būtu tieši no Rucavas, taču ar Rucavu viņam saistoties tieši tradicionālā kultūra – tradīciju namā “Zvanītāji” notiekošie pasākumi un Sandras Aigares aktivitātes.

Citas tik labi neprot
Rucavas tradīciju nama “Zvanītāji” vadītāja un tradīciju kopēja S. Aigare norāda, ka rucavnieki, gadiem ejot, arvien vairāk apzinās savu materiālo un garīgo mantojumu: “Mēs neko neturam noslēpumā, rādām savu mantojumu. Turklāt viss, kas ir mūsu mantojums, ko esam cēluši augšā, visas tradīcijas, kas mums pieder, ir kompleksi saistītas.”
Rucavniece zina stāstīt, ka aktīvāk vietējie pievērsušies tradīciju kopšanai no 90. gadu beigām un 21. gadsimta sākuma. “Kultūras attīstība sākās 1999. gadā, kad Rucavā notika Vispasaules rucavnieku saiets. Vajadzēja atrādīt, kā viss ir saglabāts, kā rūpējamies par to. Pašvaldība sakārtoja “Zvanītāju” māju, cilvēki sanesa savas lietas no mājām, tostarp tautastērpu. Bija doma par muzeja iekārtošanu. 2001. gadā Rucava uzņēma “3×3” saietu, tad te sabrauca ārzemju latvieši, kuri alka pēc vietējām precēm un suvenīriem. Rucavnieki mācījās paši un mācīja citiem latviskas lietas. Vietējie entuziasti radīja iespaidu, ka daudzus tas interesē. Tas bija vasaras laiks, kad jaunā paaudze ir mājās, visi grib dancot un dziedāt. Tā aizsākās Rucavas tradīciju klubs, piedalīšanās projektu konkursos, lai varētu rādīt Rucavas folkloras materiālu, parādīt tradīcijas cauri gadskārtām, tradicionālās kultūras skolas, kā arī rast iespēju tikt pie sava tautastērpa. Savukārt 2003. gadā “Zvanītājos” notika filmas “Lejaskurzemes valodas” filmēšana. Bija prasība, ka fonā jābūt galdam ar galdautu, māla traukiem, ēdējiem pie galda, kas ēd rāceņus ar balto sviestu. Pēc filmēšanas pasēdējām, Janīna Kursīte izteica ideju, ka mēs varētu tepat, “Zvanītājos”, sniegt tūristiem informāciju par Rucavas kultūras mantojumu, visa darbība noritētu ap galdu, ciemiņus cienājot ar Rucavas tradicionālajiem ēdieniem. Tā arī viss sākās,” stāsta S. Aigare. Tradīciju klubā darbojušies seši, septiņi cilvēki, tautas muzikantu Pūķu Jāni ieskaitot.
Savukārt 2011. gadā izveidojās Rucavas sievu kustība. Apvienojās vidējās paaudzes saimnieces, kurām ir savas saimniecības, darbi, ģimenes, spēcīgas dzimtu tradīcijas. “Tajā laikā domes priekšsēdētāja Līga Stendze Rucavas tērpu izmantoja kā veiksmīgu vizītkarti. Vietējās sievas uzskatīja, ka nevienas citas tik labi neprot nēsāt tautastērpu kā tikai pašas rucavnieces! Par Rucavas sievu vadītāju iecēla Māru Tapiņu. Sievas apsprieda, kas raksturīgs un kas tad ir tas rucavnieciskais. Spriedām, ka neviens cits mūsu vietā rucavniecisko nesaglabās, tādēļ radās dažādas tematiskās nodarbību skolas.”
Par Rucavas un apkārtējo novadu tautastērpiem S. Aigare pauž viedokli: “Tas ir fenomenāli. Nīca, Bārta un Rucava ir tik tuvu viena otrai, bet tērps ir katrai savs, vienīgi niansēs atšķiras atsevišķu apģērba gabalu valkāšana un nēsāšana, piemēram, villaines, galvassegas.”
Rucavas tradīciju klubam ir biedrības statuss. S. Aigare cer, ka arī sievas reģistrēsies kā biedrība – tas pavērs plašākas iespējas kultūras mantojuma popularizēšanā. Rucavas sievu apvienībā ir ap 40–50 dalībnieču.

Recepte – gādīgās rokās
Rucavas novads izceļas uz Latvijas novadu fona ar ēšanas tradīcijām. Populārākais ēdiens, kuru nesastapt nekur citur, ir baltais sviests. Tas ir iekļauts ES aizsargāto ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrā. Īstenā Rucavas baltā sviesta meistares godā ir saimniece Mirdza Ārenta, kurai šogad atzīmēti 85 gadi. Viņa ilgus gadus meklējusi receptes pārmantotāju, kas varētu to mācīt un izmantot tālāk. Par to kļuvusi teju desmit gadus “Zvanītāju” mājā strādājošā Ruta Ķestere. “Ja es pārņemu, tad jāizmanto vecmeistares recepte. Šim sviestam ir vairāki varianti. Pēc Mirdzas receptes sviestā iemaisa rūgušpienu, bet, piemēram, mana vīramāte lēja klāt parasto pienu. Secināju, ka rūgušpienu pievieno, ja krējums nav ieskābis, bet parasto pienu lēja klāt, ja krējums jau bija gana skābs,” stāsta R. Ķestere.
“Mirdza tā bija iedomājusies, ka es varētu būt nākamā baltā sviesta meistare. Viņa mani uzaicināja, lai eju paskatīties, kā viņa to gatavo. Vienu reizi paskatījos, otrajā reizē taisījām abas kopā, trešajā – jau aizgāja. Pie viņas esmu gājusi pēc padoma.” Saimniece vērtē, ka cilvēkiem ir ļoti liela interese skatīties, kā top, un beigās nobaudīt īstenu Rucavas sviestu, pasniegtu kopā ar kartupeļiem jeb rāceņiem vai maizi.
R. Ķestere un S. Aigare nosauc vēl vairākus Rucavai raksturīgus ēdienus. Piemēram, palangrica ir ļoti ilgi izžāvēta karbonāde, bet bimbalu tīre ir sātīgs ēdiens no vārītiem jaunajiem kartupeļiem, smalki sagrieztas, apceptas gaļas un krējuma, visu samaisot kopā ar zaļumiem.

Plāni prasa naudu
S. Aigare uzsver: būtu ļoti svarīgi, ka Rucavas kultūrtelpa tiktu iekļauta vietējā un plašāka mēroga kultūras mantojuma sarakstā. “Tas ļautu pastāvēt skolai. Tajā patlaban ir mazs skolēnu skaits. Skolai ir liela nozīme tradīciju kopšanā un turpināšanā. Ja skola būs, tad tradīcijas turpināsies.” Lai mērķi sasniegtu, viņasprāt, skolā vajadzētu ieviest novadu mācību. “Tas viss ir laika gaitā sakārtojams, tikai vajadzīga visu mūsu uzņēmība,” spriež tradīciju kopēja.
Daudzas iezīmes liecinot par Rucavas saistību ar baltiem un kuršiem, esot arī pazīmes, kas līdz mūsdienām liecina par Rucavas atrašanos Prūsijas sastāvā, piemēram, ciemu, māju nosaukumi. Valodniekiem tas ir pamatīgs pētāmais materiāls. “Rucavas kultūrtelpa iesniedzas arī Lietuvā, ar to arī strādājam. Iepriekšējās reformas gaitā Kalnišķus un Brušvītus pievienoja Nīcas novadam. Tā bija cilvēku izvēle, bet tajā apgabalā jo­projām ir dzimtu saknes un dzimtu uzvārdi liecina, ka tas ir Rucavas mantojums,” norāda S. Aigare.
“Lai Rucavas novads attīstītos tā, kā plānots, ir vajadzīga nauda infrastruktūrai. Piemēram, mums ir vīzija, ka te ir nevis “Zvanītāju” māja vien, bet sēta, kas jāpapildina ar vairākām būvēm. Plānojam saimniecības ēku, kas būs mūsu piedarbs. Tajā būs liela, daudzfunkcionāla telpa, zāle, kur notiks lielie pasākumi. Atsevišķi vēl lielais ķēķis ar plīti un lielu galdu, kur notiek meistarklases. Tas ir nepieciešams, lai mēs izietu pasaulē plaši. Pie mums arvien vairāk brauc tūristi, nevaram strādāt tikai ar esošo piedāvājumu. Vēl gribam amatu māju, mums ir ēkas, kas jārestaurē, nav, kur izvietot muzeja eksponātus. Tas viss ir jāliek plānos. Dienvidkurzeme ir attīstības reģions, kas vērsts uz kultūru. Kad visu to darīsim, mums būs pakalpojumi, notiks starptautiski festivāli – tad ar to arī pelnīsim, jo varēsim piesaistīt plašāk un vairāk,” saka S. Aigare.

Nekad nav apstājusies
Rucavas kultūras nama vadītāja Staņislava Skudiķe Rucavā strādā no 80. gadu sākuma. “Es piedzīvoju ziedu laikus. Rucavā tolaik darbojās 17 pašdarbības pulciņi.” Tagad Rucavas kultūras namā darbojas amatierteātris, sieviešu vokālais ansamblis, etnogrāfiskais ansamblis, funkcionālie treniņi, vidējās paaudzes deju kolektīvs “Saksinis”.
“Kādreiz Rucavai bija savs koris, ko pati diriģēju, taču tā vairs nav. Trūkst balsu, īpaši vīriešu,” viņa norāda. Taču ir gandarījums, ka joprojām pastāv etnogrāfiskais ansamblis, kas pirms diviem gadiem atzīmēja 35 gadu jubileju. “Rucavas kultūras dzīve nekad nav apstājusies. Tradicionālā kultūra būs tā, kas mūs visus un novadu saturēs kopā, ko ieaudzināsim saviem bērniem. Kad aizbraucu ciemos pie saviem bērniem ārzemēs, mēs padziedam latviešu tautasdziesmas. Tas ir tik mīļi un dod sakņu sajūtu! Liela pateicība un nopelns par kultūras sakņu pētniecību, par tradīciju izziņu ir Sandrai Aigarei, kura to visu paceļ jaunā līmenī. Savas garamantas varbūt pilnībā nepielietosim, taču saglabāt tās ir nepieciešams,” pauž S. Skudiķe un teic skarbus vārdus par gaidāmo teritoriālo reforumu: “Ir jāiet līdzi laikmetam, bet ir arī jācīnās par savu identitāti. Salikt kopā visus novadus ir tas pats, kas saprecināt divus cilvēkus pret pašu gribu. Vai tad tā ir dzīve?”

Pagasts ar 17 ciemiem
Savukārt novadā ietilpstošais Dunikas pagasts ir salīdzinoši pilnīgi atsevišķa kultūras un tradīciju vienība, ņemot vērā vēsturisko faktoru un mērķus. “Dunikas pagasts izveidojās laikā, kad nodibinājās Latvijas Republika. Pagastu izveidoja enerģiski cilvēki, lai kopā veiksmīgi saimniekotu. Sanāk tā, ka Dunikas pagasts ir izveidojies mākslīgi. Tajā ir samiksējums no Rucavas, Nīcas un Bārtas. Dunikas pagasts meklē savu mantojumu, vēlas savu tautastērpu,” norāda S. Aigare.
Dunikas pagasta senlietu krātuves vadītāja un vairāku vēsturisku grāmatu autore Ausma Padalka apstiprina, ka līdz 1919. gadam pašreizējā plašā Dunikas pagasta teritorija bijusi vairāku citu pagastu sastāvā. “Attiecības iedzīvotājiem bija krustām šķērsām. Iedzīvotāji, kas aktīvi strādāja lauksaimniecībā, prasīja valdībai, ka grib savu pagastu,” norāda A. Padalka.
Dunikas pagasts veidojies no 17 ciemiem – diviem Dunikas ciemiem, Sikšņiem, Bukiem, Roļiem, Upmaļiem, Ķervjiem, Ozolmežiem, Laņģeres, Liepieniem, Pampāļiem, Slamstiem, Bumbuļciema, Luknas, Sedviņiem, Tiļugciema un Sudargiem. Izveidojoties pagastam, tajā bijuši 2700 iedzīvotāji, vairākas skolas, uzceltas no jauna un darbojušās vairākas sabiedriskās vietas, noritējusi saimnieciskā darbība. Pašlaik pagastā ir 600 cilvēku. “Par laimi, viena skola mums vēl ir un kultūra norit.”
A. Padalka stāsta, ka Dunikas pagasta attīstību un pašreizējo situāciju ietekmējusi Otrā pasaules kara darbība. Izsūtījumu piedzīvojušie vai nu neatgriezās, vai iekārtoja dzīvi sev citur. Pēc kara lielākā daļa ciemu un māju Dunikas pagastā bijušas izpostītas. No 17 lielajiem ciemiem palikuši vien daži. Arī pēc kolhozu sabrukšanas iedzīvotāju skaits samazinājies.

Meklē īpašos akcentus
“Protams, Rucavai līdzināties nevaram, bet mums ir lietas, ar ko lepoties. Piemēram, no Dunikas nāk daudz pazīstamu cilvēku. Mums ir sava senlietu krātuve, neliels muzejs, mums ir pašiem savas grāmatas un grāmatu rakstītāji,” uzskaita senlietu krātuves vadītāja un piebilst: “Mēs sakām, ka mums ir dzīvais muzejs. Tūristiem, īpaši ārzemniekiem, eksotika ir tā, ka visu te var aptaustīt, izmēģināt, tautastērpu uzvilkt.” Tāpat ārzemniekiem liels brīnums esot daudzie un lielie ganāmpulki. Dunikas pagastā saknes meklējamas Latvijas eksprezidentei Vairai Vīķei-Freibergai.
Lielākā problēma ir tā, ka Sikšņu skolā ir par maz bērnu, uzskata A. Padalka. Daudzi izvēlas doties mācīties citur, piemēram, uz Nīcu un Kalētiem, jo tur ir mūzikas un mākslas skola.
Dunikas pagasts lepojas ar kādu pagājušajā gadsimtā uzņemtu fotogrāfiju, kurā fiksētas skaistos tērpos ģērbušās divas jaunietes. Pagasts cenšas apzināt savu tautastērpu – tiek pētītas fotogrāfijas, meklēti materiāli, skatītas dzimtu vēstures, piesaistīti speciālisti, lai atrastu īpašos Dunikas akcentus. “Dunicniekiem raksturīgs, ka viņi vēlas ģimeniskumu, tādēļ mēs, Rucava un Dunika, cenšamies svētkus svinēt kopā,” secina S. Skudiķe. Gan rucavnieki, gan dunicnieki cenšoties šo kopības sajūtu sameklēt.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem


Pievieno komentāru

Projektu raksti