Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ilgtspējīga dārzkopība - permakultūra

Senāk cilvēki bieži saimniekoja ilgtspējīgi - vietējie meistari būvēja mājas no tuvējā apkārtnē nocērtamiem kokiem. Liela daļa augļu un dārzeņu tika izaudzēti uz vietas. Viss bija vienkārši un dabiski – gadu tūkstošiem nebija citu iespēju kā dzīvot saskaņā ar dabu, ievērojot tās ritmus un cienot tās resursus. Līdz pat industriālajai revolūcijai, kas pavēra jaunas iespējas un radīja nebijušus riskus. Šodien mēs esam iepazinuši modernā dzīvesveida priekšrocības, bet zinātne brīdina par šāda dzīvesveida sekām. Ignorēt to vairs nav iespējams, tā jādodas tālāk attīstībā, apvienojot senās vērtības un prasmes ar mūsdienu zināšanām un iespējām.

Harmonijā ar vidi
Permakultūru var uzskatīt gan par neformālu kustību alternatīviem sociālajiem ideāliem, gan par dabas un ekoloģijas arhitektūru. Tādējādi to var vienlīdz labi pielietot lauksaimniecībā, atdarinot dabas modeļus un principus, kā arī apdzīvoto vietu projektēšanā, tiecoties uz mērķi radīt stabilas, produktīvas sistēmas, kas nodrošina cilvēku vajadzības, harmoniski integrējot tās apkārtējā vidē. Šodien atslēgvārdu “permakultūra” mēdz izmantot daudzkārt: dārzniecībā, ekociematos, apmācību programmās un kursos, domubiedru tīklos, pārmaiņu iniciatīvās (Transition Initiatives) utt. Permakultūra vienlaikus ir filozofija, principu un paņēmienu komplekss, visaptveroša pieeja dzīvesveidam, projektēšanai un plānošanai. Tā tiek aktīvi praktizēta un pasniegta visos ievērojamākajos pasaules ekociematos: Tamera (Portugālē), Findhorn (Skotijā), Sieben Linden (Vācijā), Damanhur (Itālijā), Suderbyn (Zviedrija) un arī Latvijā.

Nezāļu fane
Lai saprastu permakultūras būtību un īstenošanu Latvijas apstākļos, vērsāmies pie Apes novada dārzkopes un, kā viņa pati sevi dēvē, nezāļu fanes, Dainas Bindes. Viņa, savulaik dzīvodama Anglijā, ieinteresējusies par meža dārziem. “Biju Martin Crawford Forest gardens (Martina Kroforda meža dārzi), kur viņš izmanto meža struktūru, lai audzētu ēdamos augus dažādos stāvos. Sākot ar saknēm, zemsedzes augiem, tad – ēdamos krūmus un visbeidzot kokus. Latvijā pēdējais līmenis laikam nebūtu efektīvs, jo zem biezu koku lapotnes īsti nekas negrib augt,” stāsta D. Binde.

Zemei vajag mētelīti
Dārzkope D. Binde soli pa solim veiksmīgi skaidro, kas tā permakultūra  par “zvēru”. Viņas definīcija ir pavisam vienkārša – dzīvošana un arī saimniekošana sadarbībā ar dabu. “Tā ir auglības saglabāšana, veidojot dažādus kompostus. Ja mēs izmantotu mizas no virtuves, nopļauto zāli, nobirušās lapas un visu citu, kas izgaist sadaloties, nevajadzētu pirkt minerālmēslus, kas nu jau tā piesārņojuši ūdeņus, ka atvasarā reti kur var droši peldēties. Tāpat kā mums nepatīk staigāt plikiem, tāpat arī augsne jāapsedz vai nu ar dzīviem augiem, vai ar mulčējamo materiālu. Mulča zemei ir kā mētelītis, un mums vajag to saglabāt. Tā kā mums ir smilšaina augsne, viss ātri izžūst un izskalojas. Ar vecu zāli un sienu panāku brīnumainus rezultātus.  Pamatdoma – apklāt zemi, un tad arī augiem pietiek barības, mitruma un siltuma,” stāsta D. Binde.

Soli pa solim
Viņa skaidro, ka būtiskākās dārzkopja problēmas ir lietus, sausums, nezāles, kaitēkļi, slimības, salnas, meža zvēri. Taču permakultūras saimniekošanas metode līdz minimumam samazina visas šī problēmas, jo nav nepieciešamas nekādas dziļas aršanas vai rakšanas, nepieciešama vien minimāla ravēšana un laistīšana. Bet tas nenozīmē, ka tāpēc darbu netrūkst. D. Binde dalās pieredzē, kā pati īstenojusi permakultūras praksi savā dārzā.
Dārzkope nenoliedz, ka, darbojoties šādā tehnikā, uzsvars netiek likts uz skaistumu un estētismu, bet tas netraucē galvenajam – iegūt ražu samērā vienkāršā un, svarīgākais, videi draudzīgā veidā.
“Roku darbs ir vajadzīgs, uzliekot kompostu un mulču,  bet, veidojot saikni ar savu dārziņu, kur nemokāmies, bet izbaudām – gūstam labumu sev un dodam svētību dabai. Tāpēc iesaku ikvienam rušināties gudri un dabai draudzīgi,” pieredzes stāstā dalās permakultūras lietpratēja.

Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.finansiālo atbalstu

Pievieno komentāru

Projektu raksti