Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Gaisa piesārņojums – viens no lielākajiem šā gadsimta izaicinājumiem

Vācietis Tomass Krīgers Smiltenes pusē būvē raķeškrāsnis, kas ir ne vien ekoloģisks risinājums, bet arī ekonomisks

Daudzviet pasaulē, tostarp arī Latvijā, gaisa piesārņojums ir viens no šā gadsimta lielākajiem izaicinājumiem. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izstrādātais Gaisa piesārņojuma samazināšanas rīcības plāns 2019.–2030. gadam paredz samazināt Latvijas kopējās emisijas. Viens no punktiem ir malkas apkures radītā piesārņojuma samazinājums. Jau vasarā medijos izskanēja informācija, ka gaisa piesārņojuma samazināšanas plāns paredz pakāpenisku krāsns apkures nomaiņu pret videi draudzīgākām un jaunākām iekārtām, kā arī veicina pāreju uz centralizēto siltumapgādi. Īpaši aktuāli tas ir Latvijas lielākajās pilsētās.
Tikmēr Smiltenes novadā dzīvojošais vācietis “Lejas Varicēnu” māju saimnieks Tomass Krīgers ir pirmais, kurš Latvijā sāka būvēt raķeškrāsnis jeb “rocket mass heater”, kas ir ne vien ekonomiski izdevīgs, bet arī ekoloģisks  risinājums, jo sadeg ne tikai malka, bet arī dūmgāzes. Tulkojumā no angļu valodas raķeškrāsns nozīmē 'termālā masa'. Pirmo raķeškrāsni viņš uzbūvēja pirms aptuveni septiņiem gadiem. Šobrīd jau ir 23. Uzņēmīgais vācietis raķeškrāsnīm pievērsies nopietni, jo tās ir arī viens no viņa studiju diplomdarba projektiem. Tagad pie Tomasa pēc praktiskiem padomiem un meistarklasēm uz “Lejas Varicēniem” brauc interesenti no dažādiem Latvijas reģioniem un pat Igaunijas.
Krāšņu būvniecības izmaksas, galvenokārt materiālu, ir aptuveni no 250 līdz 400 eiro. Pārsteidzošākais, ka šādu krāsni ikviens var uzbūvēt vienā nedēļas nogalē. Agrāk ziemas sezonā Krīgeru ģimene apkurei patērējusi ap desmit kubikmetriem malkas, raķeškrāsnij pietiek vidēji ar divarpus kubikmetriem.

Vecā krāsns dārga un neefektīva
Tomasam un  viņa sievai Līgai Krūmiņai-Krīgerei rūp ekoloģiska un tīra vide, kas atspoguļojas arī viņu rīcībā. Tomass ministrijas ieceri sauc par aplamu un stulbu. Latvijas iedzīvotāju ekonomiskā situācija nav tik laba, tas drīzāk izklausoties pēc kārtējā biznesa plāna. “Lai sagatavotu šķeldu, ir jādarbina motori. Tas ir ekoloģiski, par kādu alternatīvu mēs runājam? Nedomāju, ka ir pareizi mudināt cilvēkus atteikties no malkas apkures. Mēs dzīvojam laikā, kurā ir izvēles brīvība. Raķešu krāsns dara mūs brīvus – pat tad, ja nav malkas, cilvēks var aiziet uz mežu, savākt žagariņus, izkaltēt un izmantot kā kurināmo. Ja cilvēks kļuvis par bezdarbnieku un viņam nav naudas,  mājās vienmēr viņš būs siltumā. Lai māja būtu silta, diennaktī pietiek vien ar dažām šālēm. Ir žēl, aizdomājoties, kā vecas tantiņas divas reizes dienā nes malkas klēpi, lai iekurinātu krāsni. Malka mūsdienās ir dārga, bet vecās krāsnis lauku mājās ir vecas un neefektīvas,” stāsta “Lejas Varicēnu” saimnieki.
Tieši šie iemesli savulaik bija noteicošie, kāpēc krāsnis neremontēt, bet to vietā uzbūvēt raķeškrāsnis. “Malkas krāsnis bija jāpārbūvē, izmaksas meistaram bija ļoti augstas. Malka ir dārga. Kurinot vecās krāsnis, lielākā daļa siltuma aiziet skurstenī, nevis istabā. Internetā meklēju efektīvākus un ekoloģiskākus risinājumus. Austrālijā un Amerikā raķeškrāsnis būvē jau kopš septiņdesmitajiem gadiem. Lasīju, pētīju, skatījos video, līdz pats sāku tās būvēt. Latvijā biju pirmais. Krāsns jāsāk būvēt ar kurtuvi un iekšpusi. Izveidoto dūmu kanālu ievada skurstenī, to apmūrējot ar akmeņiem. Priekšrocību šai krāsnij ir daudz, un tā ir droša, to atzina arī skursteņslauķis, kurš bija ieradies no Igaunijas veikt ekspertīzi. Malka ir nepieciešama ļoti maz un arī ne tā, ko pērkam par lielu naudu. Pietiek ar šālēm, skaliņiem, zariem. Var izmantot vecus grīdas dēļus, latas – visu, kas mums ir dabā dots. Vienā gadā kaimiņš savai mājai mainīja jumtu un vecās latas jau bija sācis pagalmā dedzināt. Teicu, lai izbeidz, jo to visu varam vēl izmantot. Divas ziemas ar kaimiņa vecajām latām kurinājām māju – trīs latas pa vakaru, un māja bija silta. Kā kurināmo izmantojām arī nojauktā šķūnīša dēļus. Septiņu gadu laikā malku neesam pirkuši. 85 līdz 90 procenti siltuma no raķeškrāsns aiziet istabā un saglabājas ilgi,” stāsta Tomass.
Viņš savā pieredzē labprāt dalās ar citiem. Šādas krāsnis ir uzbūvētas arī vairākās vietās Kurzemē, Latgalē, pat dzīvoklī Rīgā. Taču vislielākā interese par šo apkures sistēmu pagaidām esot vidzemniekiem.

Daudzveidīgs pielietojums
Tomasa sieva Līga stāsta, ka par siltajām Latvijas ziemām mums nebūtu jāpriecājas, drīzāk jāsatraucas, jo klimata izmaiņas un cilvēku rīcības radītās sekas tuvākajās desmitgadēs izjutīsim vēl vairāk. “Priecājos, ka arī Tomass ar raķeškrāsns būvniecību ir rosinājis citus domāt videi draudzīgāk. Joprojām par mums raksta žurnālos, veido televīzijas sižetus, kurus internetā ir noskatījušies tūkstošiem cilvēku. Divas šādas krāsnis pilnībā nodrošina vienmērīgu siltumu visā mājā. Tā ne tikai sasilda mūs, bet arī ēdienu. Kad krāsns iekurta, uz mucas uzlieku katliņu ar ūdeni tējai, var uzvārīt arī rīsus, zupu. Cilvēkiem ir jāmācās neizšķiest resursus, bet gan efektīvi tos izmantot,” uzskata Līga.

Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu

Pievieno komentāru

Projektu raksti