Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Nīcas koristu ceļojums 3

Jau kuro gadu Nīcas sieviešu un vīriešu koris ar saviem līdzjutējiem dodas sniegt koncertus un gūt jaunus iespaidus svešā zemē.
      

Tā  kā pagājušā gadā bijām Francijā, tad šogad gribējās kaut ko tuvāku un lētāku, bet nemazāk iespaidīgāku. Tā kā Sankt-Pēterburgas pilis un muzeji droši var mēroties ar Francijas pilīm, tad šogad mūsu galamērķis bija  Krievijas skaistākā pilsēta – Sankt-Pēterburga. Mūsu diriģentes Līgas Amerikas-Ansiņas vīrs Gunārs Ansiņš ieteica sazināties ar Sankt-Pēterburgas domes iekšējo sakaru nodaļu, un sākās vairāku mēnešu garš organizatoriskais darbs, vīzu kārtošana, repertuāra apgūšana utt.
      
Un tā 26.jūnijā braucām lūkoties „baltās naktis”. Daudziem tā bija atkalredzēšanās ar šo skaisto pilsētu. Pēc stingrās robežas šķērsošanas, interesanti bija vērot ceļa malās esošos ciemu mājiņas ar ziliem logu slēģiem, aizaugušos dārzus, žiguļus.  Bet tuvojoties Sankt-Pēterburgai ceļmalas kļuva sakoptākas, parādījās pa kādai puķu dobei. Lai arī visu dienu pavadījām ceļā, tas nebija šķērslis doties skatīties, kā pusdivos naktī tiek pacelti Ņevas tilti. Tas ir kas īpašs – vērot kā tiek pacelts tilts pār kuru vēl tikko plūda mašīnu straume trīs joslās uz katru pusi.
      
Nākamais rīts iesākās ar  uztraukumu, jo bija paredzēts mūsu pirmais koncerts. Abas uzstāšanās bija paredzētas starptautiskās izstādes ``Stikls un keramika peizāžā`` ietvaros. Pirmo koncertu sniedzām izstādes atklāšanā pie Jelagina pils, kas atrodas Kirova Centrālā kultūras un atpūtas parkā uz Jelagina salas. Jelagins bija galminieks, kurš šo pili uzcēla 18.gadsimta beigās. 1817.gadā Aleksandrs I salu nopirka mātei Marijai Fjodorovnai un lika arhitektam Karlo Rosi pili pārbūvēt.
      
Savos krāšņajos tērpos dziedājām latviešu tautas dziesmas, kā arī krievu tautas dziesmu A.Mihailova apdarē, kas savulaik bijis pasniedzējs mūsu atraktīvajam diriģentam Jēkabam Ozoliņam Sankt-Pēterburgas konservatorijā. Tā ir Krievijas vecākā mūzikas augstskola, kas dibināta 1862.gadā, un pašlaik nes Nikolaja Rimska-Korsakova vārdu. Šo mācību iestādi beiguši tādi mūzikas dižgari kā Pēteris Čaikovskis, Sergejs Prokofjevs, Dmitrijs Šostakovičs  un varam būt lepni, ka arī mūsu Jēkabs.
      
Arī  nākamās dienas uzstāšanās notika Jelagina salas parkā organizētās izstādes ietvaros, pie paviljona, kur varēja aplūkot stikla skulptūras. Tā kā koncerti notika mākslinieku vidē, nebijām strikti ierobežoti repertuāra izvēlē. Nebija problēmas, kad uz otro koncertu kavējām sastrēgumu dēļ. Tāda mierīga attieksme no viņu puses, kas mums ar Sandru kā organizatorēm gan radīja stresu.

Mūsu uzstāšanās piesaistīja gan izstādes dalībniekus, gan pilsētas iedzīvotājus, kuri nāk uz šo parku atpūsties. Pēc koncerta cilvēki nāca klāt fotografēties, parunāties – jo kādreiz bijuši Rīgā, Jūrmalā, citam radi Latvijā. Nenoliedzami liels pluss bija tas, ka visi saprotam krievu valodu.
      
Lai labāk iepazītu Sankt-Pēterburgas vēsturi, kultūru, mākslu bijām sarunājuši vietējo gidi Jūliju, kas tiešām bija lieliska. Kā zināms, tad ieejas maksas visos apskates objektos Krievijas pilsoņiem ir trīs līdz četras reizes zemākas nekā ārzemniekiem. Un katrā apskates objektā ekskursiju vada  šās pils vai muzeja gidi. Jūlija mums protams visu bija nokārtojusi kā Krievijas pilsoņiem, līdz ar to vai nu savā starpā sarunājāmies krieviski vai arī klusējām. Tādējādi nācās dzirdēt, ka esam ļoti uzmanīgi klausītāji. Mēs pat jautājumus baidījāmies uzdot, jo, ja jūtot, ka liels akcents – skaidrs, ka neesi krievs un varot pat izdzīt.
      
Bet tas, ko redzējām, tiešām, mūs pārsteidza. Vispirms jau krāšņā barokālā pils Carskoje Selo, ko pēc imperatores Elizabetes pavēles cēla arhitekts Frančesko Bartolomeo Rastrelli. Šo pili Elizabete nodēvēja par Katrīnas pili – par godu savas mātes Katrīnas I piemiņai.  Sajūsmina gan pils fasāde, gan regulārais parks.

Bet no apbrīnas mums mutes pavērās ieejot slavenajā dzintara istabā. Oriģināli otrā pasaules kara laikā tika aizvesti uz Vāciju, un to atrašanās vietu joprojām nav izdevies noskaidrot. Pēc fotogrāfijām un zīmējumiem atjaunotā dzintara istaba tika atklāta apskatei 2003.gadā, kad Sankt-Pēterburga svinēja savu 300 gadu jubileju. Tās atjaunošana izmaksājusi 11 milj. dolārus, izmantotas 6 tonnas dzintara, bet sakarā ar specifisko apstrādi reāli izmatots 20%.
      
Apskatījām Sankt-Pēterburgas dibināšanas vietu Pētera un Pāvila cietoksni. Pēc Pētera I pavēles 1703.gada 27.maijā cietokšņa dibināšana ir pilsētas dibināšana. Cietokšņa vēsture ir visai drūma, jo simtiem ar varu sadzīto strādnieku nomira, neizturēja necilvēcīgos darba apstākļus. Vēlāk bastionu ieskautais cietoksnis kļuva par cietumu, kurā ieslodzīja un spīdzināja daudzus brīvdomātājus un dumpiniekus, to vidū Pētera I dēlu Alekseju. Arī mēs izstaigājām cietuma kameras.

Apskatījām katedrāli, kuras adatveida apzeltītā smaile ir pilsētas augstākā celtne – 122 metri.  Šeit apglabāti gandrīz visi imperatori. 1998.gadā tika pārapbedīt Romānovu dinastijas pēdējā cara Nikolaja II, viņa sievas un bērnu, kā arī mājkalpotāju mirstīgās atliekas kapelā katedrālē.   
        
Piedaloties šī brauciena organizēšanā domājām –  iet visiem uz Ziemas pili jeb Ermitāžu aplūkot neskaitāmos mākslas darbus, vai izvēlēties ko citu – ne mazāk iespaidīgu. Izvēle krita par labu Jusupovu pilij, ko cik paskatījos piedāvājumos, tad mūsu tūrisma firmas to nepiedāvā apmeklēt, bet individuāli tur aiziet nav iespējams. Šī pils ir īpaši grezna. Katras telpas interjers lika elpai aizrauties. Ir greznas ozolkoka mēbeles, deju zāle ar milzīgu lustru, mauru istaba ar krāšņām mozaīkām, marmora kāpnes, pat elegants rokoko stila mājas teātris ar 180  skatītāju vietām – zeltā un sarkanā samtā. Starp citu, kņazs Fēlikss Jusupovs šeit pils pagrabā nogalināja Grigoriju Rasputinu.  
      
Bijām vienā no lielākajām baznīcām pasaulē – Sv.Izaka katedrālē. Lai 300 000 tonnu smagajai katedrālei būtu stabili pamati, purvainā zemē bija nepieciešams iedzīt tūkstošiem koka pāļu. Katedrāli rotā 112 kolonnas, bet katra no 48 apakšējām sarkanā granīta kolonnām sver 114 tonnas. Tās speciālos kuģos vestas no Somijas.
      
Jā, pilsēta ir īpaša balto nakšu laikā, liekas, ka pilsēta vispār neguļ. Pilsētas unikālos vaibstus veido daudzie kanāli un upes. Tilti, kas nepieciešami sakaru uzturēšanai starp salām, vienlaikus pilsētu bagātina ar daudzām dekoratīvām skulptūrām, mākslinieciski veidotiem apgaismes stabiem un kalumiem. Pastaiga vai brauciens ar kuģīti ir labākais veids, kā to visu labi aplūkot. Ko mēs arī izdarījām.
      
Redzētais vairāk ir izjūtu līmenī, grūti padodas aprakstīšanai! jaunie kapitālisma laiki savijušies ar padomju gadu vēsturisko mantojumu vienā mikslī – Ļeņina piemineklis, Putins, caru dinastijas. Veikali pilni preču, un nopirkt var praktiski visu. Interesanti, ka piena produkti, bet it sevišķi medikamenti daudz reižu lētāki nekā mums.
      
Protams nepalika nenobaudīti vietējie ēdieni un dzērieni, sapirktas dāvaniņas mājiniekiem. Visiem kas kādreiz bijuši Sankt-Pēterburgā atmiņā palicis lielais veikals – Boļšoj Gostinij dvor, tirdzniecības vieta jau no 18.gadsmita, un arī to mēs izstaigājām, tikai tagad šeit tirgojas dārgie zīmoli, kas nav mūsu maciņiem. Bet latvieši jau tādi ļoti naski uz veikaliem, un atrada saviem makiem piemērotus.
     
Ievērojām, ka daudzas sievietes staigā augstpapēžu kurpēs, moderni ģērbušās, apaļīgas redzējām tikai pa retam. Starp citu, labais tonis Sankt-Pēterburgā ir – nēsāt modīgu apģērbu un par to runāt, lielīt vai lamāt Krievijas prezidentu (arī mūsu gide daudz runāja par bijušo prezidentu Putinu), strādāt daudz vai  nemaz, lietot alkoholu daudz vai nemaz – kas arī diezgan brīvi notiek.
      
Visam braucienam kā tāds saldais ēdiens bija Pēterhofas pils parka apmeklējums. Pēterhofas lielākais lepnums ir Lielā kaskāde ar 37 apzeltītām bronzas skulptūrām, 64 strūklakas un 142 ūdensstrūklas. Lielās trīspakāpju kaskādes ūdeņi tiek ņemti no 22 km attālās Ropšas pakalnu pazemes avotiem un aizplūst uz Somu līci. Strūklakas nedarbina nekādi sūkņi!!! Ūdens plūstot no augstienes ar savu spēku rada spiedienu un rodas strūklaka. Tā ir unikāla hidrotehniskā iekārta, kas nav līdzīgas nekur citur.  
      
Kā  ikviens brauciens, arī šis dāvāja jaunus iespaidus, piedzīvojumus, gandarījumu par savas tautas dziesmu laišanu pasaulē un deva spēku turpmākiem darbiem. Protams, liels paldies mūsu diriģentiem Līgai Amerikai-Ansiņai, Inesei Eglei, Aldim Jurgam, bet jo īpaši Jēkabam Ozoliņam par ieguldīto darbu. Kā arī tūrisma aģentūrai „Ap sauli”. Kā teica paši ceļotāji, mums bija autobuss ar labu auru un šoferi Aldis un Agris absolūti profesionāli un pretimnākoši. Arī nākamgad izmantosim šīs aģentūras pakalpojumus, jo aizsāktas jau sarunas par nākamā gada  ceļojumu.


Pievieno komentāru

Komentāri 3

es

Žēl,ka neredzam tālāk par savu degungalu-arī Nīcas dejotāji ir ceļojuši,piekrītu Anitai,ka ekskursijas neviens nedāvina,bet paši organizē un pat finansē.

pirms 10 gadiem, 2009.07.16 10:21

Anita

Mēs neizpelnamies ekskursijas - mēs tās paši sev organizējam, un tas ir darbs daudzu mēnešu garumā!!!!

pirms 10 gadiem, 2009.07.15 12:45

Dzintare

Skaisti!Diez kāpēc neviens cits Nīcas kolektīvs nav izpelnījies ekskursijas!?Iespaidi un atziņas -protams ,ka skaisti!Slava tam ,kas prot par kolektīvu cīnīties un arī izcīna gandarījumu!

pirms 10 gadiem, 2009.07.14 16:16

Lietotāju raksti