Vecpiebaldziete Inguna Bauere Liepāju joprojām sauc par savām mājām

Šķiet, rakstniece, tagad jau daudzus gadus vecpiebaldziete Inguna Bauere pašlaik ir viena no visražīgākajām un iemīļotākajām rakstniecēm. Aizraujošs ir viņas stāsts par dzimušo liepājnieku, komponistu Jāni Lūsēnu, interesanti ir rakstniekiem un viņu dzīvesbiedrēm veltītie romāni - Kārļa Skalbes ģimenei, Kronvaldu Atim, Andreja Pumpura un Krišjāņa Barona sievām un vēl citām izcilām personībām.  Dzimusi Cēsīs, agru bērnību un jaunību pavadījusi Liepājā, bet ieprecējusies Vecpiebalgā. Visas šīs vietas rakstniecei ar kaut ko mīļu saistās.

Tavā dzīvē, šķiet, visnozīmīgākās ir trīs vietas – Cēsis, Liepāja un Vecpiebalga. Ko Tev katra no tām nozīmē? Kas visvairāk palicis atmiņā no vēju pilsētas? Vai kurzemnieki un vidzemnieki atšķiras pēc rakstura?
Patiesībā divas – Liepāja un Vecpiebalga. Liepājā pavadīju bērnību un agro jaunību, un tos iespaidus, protams, nav iespējams izdzēst. Vējš, kas “saknes plēš”, man joprojām mīļš, bet tikai tāds, kāds tas ir Liepājā – mitrs, savā skarbumā tomēr maigs un tāds, ka gribas izplest rokas un aizlidot, kad izej jūras krastā un ļaujies. Vidzemes augstienē vējam cits pūtiens – sauss, negants un drusku biedējošs. Tur arī tālu neaizskriesi, jo kalni un lejas, ne tā, kā mājās.
Jā, Liepāju joprojām saucu par mājām! Vispār ir tā, ka, braucot pie mammas un māsas, un citiem radiņiem un tiekot cauri Rīgai Liepājas pusē, es vīram saku – beidzot būšu mājās. Bet, kad pēc dažu dienu ciemošanās dodamies atpakaļ uz Piebalgu un atrodamies uz Pleskavas šosejas, es saku to pašu – cik jauki, atkal braucam uz mājām!
Beigusi vidusskolu, iestājos augstskolā Jelgavā, kur mācījos piecus gadus, un tāpēc arī Jelgava man ļoti nozīmīga, jo studiju laiks bija neaizmirstams. Draugi, mīlestība, kopmītņu dzīve, eksāmenu piedzīvojumi… Jelgava, man šķiet, vēl tagad ir labākā studentu pilsēta! Rīgā pārāk liela burzma, bezpersoniskums, bet Jelgava pašā reizē. Nu, tas ir man. Un pieļauju, ka pa šiem daudzajiem gadiem šis tas ir mainījies. Taču labie iespaidi palikuši, un tie man ir dārgi.
Uz Vecpiebalgu aizprecējos, jo vīram, kurš bija mans kursa biedrs, no toreizējā Vecpiebalgas kolhoza “Alauksts” bija norīkojums mācībām Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Pirmo reizi ierodoties, man nebija nekāda priekšstata, kas tā Vecpiebalga īsti ir. Skatījos un brīnījos – nevienas daudzstāvenes, baigie lauki, šausmas un ārprāts, kur esmu atvesta! Vidzeme tolaik man bija sveša. Tik vien kā nepatīkamas bērnības atmiņas par kādu ekskursiju, kurā kopā ar mammas kolēģiem braucām uz Blaumaņa “Brakiem” un autobusā šausmīgi līkumainajā ceļā man palika slikta dūša.
Nu jau Vecpiebalgā esmu vairāk nekā trīsdesmit piecus gadus. Te ir manu bērnu dzimtene, te aug mazdēliņš. Skaidrs, ka šī vieta man svarīga, bet sapņos tomēr biežāk redzu Liepāju un jūru, nekā Piebalgas ūdensrozes. 
Cēsis ir skaista pilsētiņa, ilgus gadus bija mūsu rajona centrs un pēc jaunās reformas būs atkal, taču dzīvojusi tur neesmu, tik vien, ka meita mācījās Draudzīgā aicinājuma ģimnāzijā.

Tavs tētis bija liepājnieks, mamma - cēsiniece. Pastāsti par viņiem, ko viņi Tev dzīvē devuši līdzi? Kas ir tas svarīgākais?
Man laimējās piedzimt ļoti mīļā, labā ģimenē. Tētis Imants un mamma Edīte Tiltiņi mums ar māsu bija un ir vislabākie vecāki, kuri ieaudzināja vērtīgāko, ko bērniem var iemācīt – justies droši, saprast, kas dzīvē svarīgākais, izturēties atbildīgi un rīkoties, paklausot sirdsapziņai.
Tētis strādāja par projektētāju kādreiz slavenajā institūtā “Latkolhozprojekt”. Daudzas būves Liepājas rajona laukos bija viņa lolojums. Viņš labi sapratās ar cilvēkiem, bija sabiedrības dvēsele, spēlēja ģitāru, dziedāja, abi ar mammu ar velosipēdiem apceļoja Latviju, piedalījās orientēšanās sacensībās. Diemžēl, kad nolikvidēja viņa darbavietu, ļoti to pārdzīvoja un iekrita depresijā. Tēta mums vairs dzīvē nav, tikai atmiņās. Es ar viņu aprunājos, kad skatos zvaigznēs, kas Vecpiebalgā ir tādas pašas kā Liepājā.
Mammīte ir cēsiniece, kura mācījās Liepājas pedagoģiskajā institūtā, kur arī iepazinās ar tēti un izveidoja ģimeni. Pabeigusi augstskolu, strādāja par latviešu valodas skolotāju, pēcāk bija Bērnu bibliotēkas vadītāja, tad 10. vidusskolas skolotāja un bibliotekāre. Laikam diezgan stingra, vismaz mājās mums valdīja normāla disciplīna. Abas ar māsu Māru tagad savu mammuci uzpasējam, vairāk gan māsa  kopā ar manu krustmeitu Aneti, jo viņas dzīvo Grobiņā, bet es tālu Latvijas otrā malā.
No mammas mācos nečīkstēt. Katru dienu viņai zvanu un apbrīnoju spēju saņemties, būt mundrai un priecīgai, kaut zinu, ka visādi jau iet. Ja gadās ķibele, mamma saka kā Skārleta no “Vējiem līdzi” – par to es domāšu rīt. Ja kas nepatīk, tad vienkārši – par to nerunāsim. Lai Dievs dod mammītei labu veselību un tādu pašu optimismu vēl ilgi!

Ko vari teikt par Liepājas Raiņa 6. vidusskolu? Tev, droši vien, mīļākie priekšmeti bija vēsture un literatūra? Sacerējumus labi rakstīji?
Savu skolu atceros ar siltumu. Te gan jāteic – tie bija pavisam citi laiki. Es taču sāku mācīties pirmajā klasē 1967. gadā, kad skola tikko bija nodota ekspluatācijā. Vispār baisi tos gadskaitļus saukt, jo pašai jau vēl neliekas, ka esmu tik veca. Bet esmu.
Mana pirmā skolotāja Dekovica  mums, meitenēm, bija skaistuma un gudrības etalons. Klasē bijām 40 bērni, bet lai mēs iedomātos savu skolotāju neklausīt? Tas likās neiespējami. Kad paaugāmies, tad gan visādas blēņas darījām, katram skolotājam tika “pēc nopelniem”, tikai tos stingrākos neuzdrošinājāmies āzēt. Kad tā sāk atcerēties, tad tik daudz mīļu atmiņu! Jaukie skolotāji – Āboliņa, Sedola, Tamberga, Rubīna, Pomerance, Tapiņš, Krauze un vēl, un vēl… Mūsu lieliskā audzinātāja skolotāja Jansone – no katra kāds gaišuma stariņš sirdī iespīdējis, par ko viņiem bezgalīgs paldies. 
Vēsture man nepatika, jo mūsu laikā mācīja PSRS muļķības. Literatūra gan, un tiešām ar labiem panākumiem piedalījos sacerējumu konkursos. Atceros, ka arī gala eksāmenā, kad rakstīju par tēmu “Varoņkalna baltā bērza stāsts”, saņēmu augstāko novērtējumu, kaut skolotāja Āboliņa mūs brīdināja, lai brīvo tematu izvairāmies izvēlēties, labāk kaut ko konkrētu. Klases zēniem gāja grūti ar sacerējumu rakstīšanu, stundās turēja grāmatas uz ceļiem, kaut ko mēģināja špikot. Man par to vienmēr bija jābrīnās, ka nevar izteikt pats savu domu rakstos. Bet nu – katram savs. Tā ar tiem sacerējumiem. 

Bet Tu mācījies Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā pavisam neliterārā arodā - inženieris-celtnieks. Kāpēc šī izvēle? Vai to jau nolēmi vidusskolas laikā?
Aizgāju tēta pēdās. It kā gribēju par skolotāju, bet institūts turpat Liepājā, un tas nešķita interesanti. Vai tad man bija nojauta, ko nozīmē mācīties celtniekos? Visas tās teorētiskās mehānikas, tēlotājģeometrijas un visādas citādas šausmas – ui! Nebijis izpalīdzīgo kursa puišu, no kuriem to gudrāko apprecēju, nezinu gan, kā augstskolu pabeigtu. Bet pabeidzu, protams, labi. Pateicoties krietnai zubrīšanai un  draugiem. Kādreiz man bija laba galva. Un liela apzinība kā jau skolotājas meitai.

Tev ir arī maģistra zinātniskais grāds pedagoģijā. Vai pedagoģija vilināja?
Pēc dažiem gadiem kolhoza celtnieku kantorī, kur darbs man kapitāli riebās, tiklīdz radās iespēja (un tā radās, pateicoties dēla piedzimšanai), skolas direktores aicināta, sāku strādāt par skolotāju Vecpiebalgas vidusskolā. Ar laiku sapratu, ka jāapgūst pedagoga profesija, ja gribu palikt skolā, tāpēc iestājos maģistrantūrā. Man patika skolotājas darbs. Ļoti patika, sevišķi laikā, kad Ērgļu arodvidusskolā pasniedzu būvniecības priekšmetus. Tagad vairs nepatīk. Kad dažas lietas sāk kaitināt un gribas pukstēt par jaunatni, kas nepavisam vairs nav tāda, kā “mūsu laikos”, tad skološanai jāmet miers.

Kad radās doma sākt rakstīt? Vai pirmais romāns bija “Lauku Avīzes” izdotais “Sauc mani sniegā” jeb pirms tam jau bija mēģinājumi? Ko Tev nozīmēja pirmā publikācija - romāns? Kā juties?
Tā nav, ka pēkšņi uzrodas ideja – tagad rakstīšu un būšu rakstniece, ju-hū! Vismaz man tā nebija. Kāds, kurš vada mūsu ceļus, šķiet, vienkārši paņēma aiz rokas un aizveda turp, kur man jābūt. Jo tiešām – izmācījusies par celtnieci, no kurienes doma  sacerēt vēsturiskus romānus? Mazliet savādi tas ir.
Viss sākās ar vienu rakstu žurnālā “Ieva” kaut kad deviņdesmito gadu beigās. Toreizējā redaktore Inga Gorbunova, kuru uzskatu par savu rakstniecības krustmāti, iedrošināja, sak’, tev labi padodas, padarbojies vēl, apraksti savas puses ļaudis, veido intervijas, un es turpināju. Vispirms bija raksti žurnālos, tad likās, ka varētu kaut ko lielāku, un iesniedzu darbu Lata romānu konkursam. To pašu minēto “Sauc mani sniegā”. Vai, cik es toreiz biju naiva! Kad uzzināju, ka no 55 darbiem esmu ieguvusi 1. vietu, no laimes nezināju, kur likties. Tas bija 2004. gads. Kopš tā laika izdotas vairāk nekā 20 grāmatas, kādas 10 krietni apjomīgas, un nu jau pašā redzamākajā Latvijas izdevniecībā “Zvaigzne ABC”. Man vienkārši veicas – ko citu lai saku? Varbūt iepriekšējā dzīvē esmu bijusi labs cilvēks?

Tu esi ļoti ražīga rakstniece - īsā laikā vairāk nekā 20 kultūrvēsturisku, biogrāfisku un dzimtas romānu. Kurš darbs Tev pašai tuvākais jeb mammai visi bērni mīļi?
Kamēr rakstu – meklēju materiālus, rokos un urķējos, virpinu sižetu, izstrādāju tēlus, tikmēr tuvākais ir darbs, pie kura strādāju. Ja salīdzina ar mammu, tad tas ir bērniņš, kurš vēl tikai gaida savu piedzimšanu. Kad nācis pasaulē, jaundzimušais nostājas vienā rindiņā ar  iepriekš dzimušajiem “bērniem”. Īpaši nevienu nevaru izcelt, jo katrs prasījis savu uzmanību, lielu darbu, un visi ir vienlīdz mīļi.

Tev ir arī romāni jaunatnei. Kā pie Tevis atnāk šie tēli un notikumi?
Gadu man diezgan daudz, dzīves pieredze pietiekama, fantāzija darbojas. No turienes arī visi tēli un notikumi. Tomēr daudz labāk man patīk rakstīt vēsturiskos romānus, kuros cilvēki pēc izlasīšanas nemeklē mani pašu.

Kā top Tavi darbi? Pirms tam taču Tev pašai jāveic kārtīgs pētnieciskais darbs, kuru Tu dari viena? Kur meklē faktus – arhīvos, bibliotēkās? Kurš fakts vai vairāki no izpētīto cilvēku dzīves Tevi visvairāk pārsteidzis?
Man patīk pētīt, un atradumi sniedz lielu gandarījumu. Tā kā dzīvoju tālu no Rīgas, tad arhīvā iegriežos retāk, visvairāk informācijas iegūstu specifiskās grāmatās un internetā. Nevar saskaitīt, cik daudz stundu esmu pavadījusi vietnē “raduraksti.lv”, kur ieskenētas baznīcu grāmatas, tāpat “periodika.lv”, kur pieejami vecie preses izdevumi un arī grāmatas. Daudz, daudz, daudz ir jāmeklē, bet tas process ir tik interesants, ka reizēm atstāj ēnā pašu rakstīšanu.
Pārsteidzoši fakti? Pirmais, kas nāk prātā, – kad rakstīju “Skolas Līzi” un meklēju ziņas par Rātminderu ģimeni, secināju, ka, piemēram, 1835. gadā (vai apmēram ap to laiku, vairs precīzi neatceros) Vecpiebalgā viena gada laikā piedzimuši 360 bērniņi! Tiesa, aptuveni tikpat liels bija mirušo cilvēku skaits, bet padomājiet par šo ciparu – 360. Ceru, ka nemelošu, ja teikšu, ka šobrīd mūsu novadā gadā piedzimst labi ja pārdesmit mazulīšu.

Cik ilgā laikā top romāns un kā Tu strādā pie tā? Tev ir kādi īpaši ieradumi? Varbūt naktīs, rīta ausmā?
Romāns top ilgi, bet, protams, kā kurš. Kādam ir vajadzējis četrus gadus, kādam gadu, kādam tikai mēnešus. Piebildīšu, ka strādāju katru dienu –  kā pieceļos, tā pie datora, un tik ilgi, cik mugura un acis tur. Agrie rīti ir tie labākie produktīvai rakstīšanai, bet tagad, kad man ir mazdēliņš, kurš dzīvo mājas otrajā stāvā, nekāds nopietnais darba grafiks vairs nepastāv – ķeru katru brīvo brīdi, kad varu pastrādāt.

Ko Tev nozīmē daba, vai veldzējies tajā? Kas sniedz iedvesmu?
Tā kā dzīvoju laukos, tad uztveru dabas veldzi kā pašsaprotamu un vienmēr klātesošu. Mēs varam būt tik laimīgi, ka dzīvojam Latvijā, kas ar saviem četriem gadalaikiem ir paradīze zemes virsū! Te nav nedz karstumā izdedzis tuksnesis, ne mūžīgais sasalums, te nedzīvo nāvējoši rāpuļi un nedraud vulkānu izvirdumi. Viss skaistākais, ko daba var dot, mums tiek dāvināts par baltu velti, atliek tikai izbaudīt.
Iedvesmu speciāli negaidu. Kā atveru datoru un pārlasu iepriekš uzrakstīto, tā iedvesma ir klāt. Tikai klusums vajadzīgs un miers. Kā apkārtnē, tā sevī pašā.

Kā Tu izdomā, par ko rakstīsi?
To nevar divos vārdos izstāstīt. Tās ir sajūtas. Varu tikai pateikt, ka manu romānu varoņi paši atrod ceļu pie manis. Jā, un saka apmēram tā: “Es vēlos, lai par mani uzraksti. Dari to, un es palīdzēšu tikt galā.”
Esmu latviete, un mani interesē manas tēvzemes (tātad arī mana) vēsture. Simts mūžu nepietiktu, lai par visiem mūsu dižgariem, par kuriem gribētu, romānus uzrakstītu.

Tu noteikti saņem lasītāju atsauksmes, vēstules.
Visvairāk labos vārdus dzirdu, kad viesojos Latvijas bibliotēkās. Manu romānu lielākās lasītājas ir vecāka gadagājuma kundzes, kuras bieži vien nelieto internetu, un tikšanās reizēs tad nu mums tā lielā izrunāšanās. Ar atzinību tiešām tieku lutināta, un atzīšos, ka tā ļoti palīdz un uzmundrina, kad ķeros pie kārtējā darba. Jo, kā zināms, grāmatnīcas un bibliotēkas jau pilnas grāmatām, priekš kam vēl jaunas rakstīt?
 
Tavā pūrā ir arī lugas un lieluzvedumu scenāriji. Ko ir vieglāk rakstīt - romānu vai lugu?
No lugu rakstīšanas es neko daudz nesaprotu, tāpēc noteikti palikšu pie romāniem. Lugas tapušas, kā saka, brīvprātīgi, bet piespiedu kārtā. Vajadzēja jautru gabalu vietējam amatierteātrim ar noteiktu aktieru skaitu un sastāvu – uzrakstīju. Vairākus. Protams, tie tika uzvesti, guva pat panākumus, pārņēma citu novadu teātra spēlētāji. Vienu lugu sacerēju un iesniedzu konkursam, to iestudēja Kultūras akadēmijas studenti. Pāris reizes sadarbojāmies ar Jāni Lūsēnu, kad es rakstīju libretus lieluzvedumiem, kas tika izrādīti Vecpie­balgas novada svētku noslēgumā. Ar mani ir tā – ja vajag, piesēžos un rakstu. Kaut kas jau uzrakstās, bet par to, kas izdevies vai neizdevies, lai lasītāji un skatītāji spriež. Lugas – no manas puses tas nav nopietni. Lai uzrakstītu labu lugu, jāstudē dramaturģija, jāiedziļinās teātra zinībās, bet man tam trūkst laika.

Kā tapa Tava grāmata “Jānis Lūsēns trešais”? Lūsēns tāpat ar Liepāju saistīts kā Tu. Kā izvēlējies par viņu rakstīt? Tu esi teikusi, ka daudz palīdzēja komponista mamma. 
Vecpiebalgai lieluzveduma scenārijus rakstot, abi ar Jāni iepazināmies. Sadarbība veidojās viegli, pat mazliet kā pa jokam tiku galā, kaut respekts pret dižo mākslinieku bija liels. Kad viņam tuvojās apaļā jubileja, saņēmu piedāvājumu uzrakstīt grāmatu. Piekritu, daudz neapdomājot, jo likās – mēs abi gandrīz vienaudži, bērnība un jaunība abiem Liepājā, beidzot varēšu kaut mazliet dzēst to parādu, ko vēlos savai pilsētai atmaksāt, jo līdz šim visi mani darbi ir tikai par vidzemniekiem. Nu, un tad sākās… Pats pirmais – es taču no mūzikas itin neko nesaprotu, visu mūžu esmu tautiņdejas lēkājusi un tāpēc pat skolas korī nedziedāju. Otrs – Jānim, kā atklājās, nebija laika nodarboties ar sarunāšanos vai atklāsmju bārstīšanu, sak’, mamma visu zina, prasi mammai. Nu, apmēram tā mums gāja. Bet, pateicoties tiešām jaukajai, atsaucīgajai un ļoti mīlošajai komponista māmiņai, galā tikām. Manuprāt, ļoti labi tikām. Jānis gan neko tādu nav teicis. Ziniet, Lūsēns – tas nav vienkārši (joks, protams). Taču, ja kādam šķiet, ka viņš ir… hmmm … tāds mazliet  interesants, tad klausieties meistara mūziku. Mūzikā Lūsēns atklāj savu patieso būtību – viņš ir sirsnīgs, savus tuvākos mīlošs, gudrs, patriotisks un, protams, ļoti talantīgs.

Kā Tev vispār top darbi – grūti vai viegli?
Viegli (trīsreiz pārspļauju pār plecu). Ir tā, kā vīrs saka – kad uzlieku rokas uz datora tastatūras, tad kāds galvas viducī atver tādu kā vāciņu un birdina iekšā to, ko pirksti steidzīgi pieraksta. Lai arī cenšos izdomāt, tomēr nekad īsti uz priekšu nezinu, ko mani varoņi darīs, kā uzvedīsies, ko sarunās. Ļauju, lai viņi darbojas. Līdz šim tā ir bijis. Ceru, ka arī turpmāk tā notiks.

Tev ir arī aprakstu grāmatas par Vecpiebalgu…
Jā, man dzīvē kritusi lielā loze – dzīvot divās vietās, par kurām katram bez teikšanas skaidrs, cik tās lieliskas. Pilsētā, kurā piedzimst vējš, un novadā, kur visbaltākās ūdensrozes. Pētot piebaldzēnu dzimtu vēsturi, gluži dabiski uzkrājās materiāli par Vecpiebalgu. Kad vajadzēja grāmatu par pagastu, uzrakstīju. Kad pēc reformas Vecpiebalgai pievienoja Kaivi, Inešus, Dzērbeni un Taureni, nācās rakstīt no jauna. Izklausās vienkārši, bet… nē, es labāk tomēr saceru romānus.  

Kas aizņem Tavu brīvo laiku, kad neraksti? Lasīju, ka Tev tuva joga.
Viennozīmīgi šobrīd visvairāk brīvo laiku veltu savam pusotru gadu vecajam mazdēlam Kārlītim – tas ir tāds prieks! Daudz lasu, visbiežāk literatūru, kas saistīta ar vēsturi, skatos un klausos lekcijas internetā, tā teikt, paplašinu savu redzesloku noteiktā virzienā. Abi ar vīru dejojam senioru deju kolektīvā, bet tas vairāk pašu priekam, ne skatītājiem, jo nekādi dižie dancotāji savos gados un apmēros vairs neesam. Jogas nodarbībām pielikts punkts. Dienām ilgā sēdēšana pie rakstāmgalda paņēmusi savu, lokanības nav nekādas, brilles arvien stiprākas – par visu jāmaksā.

Vai Liepājā  pēdējā laikā esi bijusi? Nevelk sirds?
Kā nu nevelk! Protams, ka velk, un braucam uz Liepāju gana bieži. Tikai tā ciemošanās ar lielu steigu, jo ceļš uz vienu pusi ievelkas piecu stundu garumā, atpakaļ tikpat. Daudz laika neatliek, ja jāpaspēj gan radiņus apciemot, gan ar jūru sasveicināties, gan kapos pabūt, gan pilsētu izstaigāt.

Tev ir meita un dēls. Vai viņi iet mammas pēdās?
Meita beigusi Kultūras akadēmiju, studēja starptautiskos sakarus ar Ziemeļvalstīm, prot valodas, strādā lielā IT kompānijā Rīgā un dzīvo turpat. Laimdotai tuva tautas mūzika, tērpi, viņa spēlē kokli, aizraujas ar viduslaiku restaurēšanu. Ķēriens uz rakstīšanu viņai ir, to pierādīja ar tulkojumiem no norvēģu valodas, bet vai tad visiem jāraksta romāni? Noteikti nē. Dēls Matīss ir individuāls uzņēmējs, viņam Vecpiebalgā ir autodarbnīciņa. Pēc profesijas auto elektronikas speciālists.

Ko Tu novēli  saviem Liepājas un novadu lasītājiem?
Mīliet vietu, kurā sakņojas jūsu dzimta, lolojiet to. Nezaimojiet, paļādami mūsu Latviju. Valsts nav pie vainas, ka neprotam to gudri vadīt un pārvaldīt, vainīga ir cilvēku nemākulība, bieži alkatība un savtīgums.
Lai Liepājai un novadam plaukstoša nākotne, lai gudri vadītāji un patriotiski iedzīvotāji!
Lasot manas grāmatas, atcerieties un pieminiet mūsu dižvīrus un dižsievas. Mums, latviešiem, ir, ar ko lepoties. Nenoniecināsim paši sevi. Un – turam buras pa vējam, kas Liepājas pusē tik braši pūš!

Raksts no "Kursas Laika" arhīva

Pievieno komentāru

Kultūra