Lai uzplaukst sapumpurots zars

Mēneša sākumā ar koncertiem Cēsīs un Jelgavā 60 gadu jubilejas tūri kopā ar grupu “Pērkons” uzsāka Juris Kulakovs un Ieva Akuratere. Svētdien jubilejas koncerts būs Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars". “Pērkona” hiti, tapuši pirms daudziem gadiem, komponista mūzikā un dziedātājas izpildījumā dzīvo joprojām. Koncerttūre atklāta vēlēšanu priekšvakarā, tāpēc sarunu ar I.Akurateri publicējam, kad simts krēsli Saeimā jau sadalīti.

Vai šodien “Pērkons” ir tāds pats kā pirms gadiem trīsdesmit? Ar tām pašām vērtībām?
Tāds pats tas nekādi nevar būt, jo mūsos visos jau daudzkārt ir nomainījušās visas šūnas, paplašinājusies apziņa un dzīves pieredze. Bet, ņemot vērā, ka rokmuzikantam ir jāiztur milzīga fiziska un psiholoģiskas jaudas slodze, mēs visi uzturam sevī spēju sakoncentrēt enerģētisko lādiņu ikkatrā koncertā, lai maksimāli izpaustu mūzikas un dzejas radītos tēlus un iedvesmotu skatītājus. Vērtības mums nav mainījušās, tikai nostiprinājušās. Mīlestība uz dzīvi, apziņas brīvība, līdzjūtība un spēka atjaunošana – tie ir galvenie vadmotīvi, kuri skan caur dziesmām.

– Kā nokļuvāt “Pērkonā”?
Jānis Lūsēns, kurš mani pazina no tā laika, kad strādāju Liepājas teātrī, kur viņš bija rakstījis mūziku izrādēm, uzzinājis, ka Juris Kulakovs meklē dziedātāju, aizveda mani pie Jura un ieteica izmēģināt sadarbībai. Juris mani paklausījās un konstatēja, ka galvenokārt viņam imponē dvēseliskā un intelektuālā saskaņa, mana izcelšanās no Akurateru senčiem un tas, ka esmu profesionāla aktrise, beigusi aktieru kursu pie izcilā režisora Oļģerta Krodera. Manuprāt, viņš nojauta manī arī pārgalvīgu un neatkarību alkstošu raksturu.

– Kādus atminaties grupas ziedu laikus – 80. gadus?
Nevarētu teikt, ka astoņdesmitie bija ziedu laiki, jo mūs ik pa brīdim aizliedza, kaunināja un mēģināja iznīcināt kā vienību. Oficiāla atzinība un apbalvojumi nāca tikai vēlāk – brīvvalsts laikos.
Protams, ja izteicienu “ziedu laiki” izmanto jauneklīga un bezbēdīga spara apzīmējumam, pieliekot klāt gaumīgu anarhismu, tad tie bija laiki, kad radās mūsu spārnotais aicinājums: “Galvenais, lai tevī pašā uzplaukst sapumpurots zars!” Patlaban, šajos gados, mums pat ir visvairāk koncertu, sajūsminātu klausītāju un tiekam godāti par klasisku vērtību.

– Grupa bija aizliegta, taču tās darbība neapsīka – jūsu ģimenes mājās pat tika ierakstīti albumi. Vai nebija bail slepeni darboties?
Mums pašiem nebija bail, mēs pat nedomājām par to – vienkārši jauneklīgā aizrautībā nodarbojāmies ar mūziku. Bet īpaši saistībā ar to, ka mūsu mājās pulcējās disidenti un es dziedāju vairāk vai mazāk plašās kompānijās pretvalstiskas dziesmas, mana mamma bailēs no iespējamā čekas apcietinājuma bija paklusām jau sakravājusi man ceļasomu ar nepieciešamajām lietām un noslēpusi ārkārtas gadījumam.

Plašāk interviju lasiet "Kursas Laika" 25. oktobra numurā!

Pievieno komentāru

Kultūra