Krāsnis sprāgst, sirdis lūst…

Recenzija par Laura Gundara lugas “Advents Silmačos” iestudējumiem Valmieras drāmas teātrī (režisors Felikss Deičs) un Liepājas teātrī (režisors Ģirts Ēcis).

Fakts, ka divos profesionālajos teātros vienlaicīgi iestudēta jauna latviešu luga, ir pietiekami netipisks, lai radītu intrigu. Galvenokārt jau jautājumā, kas gan TĀDS atrodams dramaturģiskajā materiālā, lai vidējais latviešu teātra skatītājs to būtu gatavs skatīties vairākās versijās vienas sezonas laikā. Runa ir par Laura Gundara lugu „Advents Silmačos”, kas nesen piedzīvojusi pirmuzvedumus Valmierā un Liepājā. Interesantākais, ka abi iestudējumi piedāvā kardināli atšķirīgas versijas, bet pati luga vēl trešo.

Kad pirms diviem gadiem Lauris Gundars publiskoja savu tobrīd jaunāko lugu „Advents Silmačos”[1], tā vairāku iemeslu dēļ izraisīja neviltoti pozitīvu rezonansi tajās, diemžēl visai šaurajās, aprindās, kas regulāri interesējas par latviešu jaunākajām oriģināllugām. Pirmkārt, ideja – uzrakstīt turpinājumu viskanoniskākajam latviešu teātra tekstam – ir ambicioza, bet ne pašmērķīga. Jo objektīvi Blaumaņa lugas fināls ir atvērts – jā, labi, ir trīs it kā laimīgi brūtespāri, bet kas būs tad, kad Jāņu dienas pacilātība beigsies un sāksies ikdiena? Kad īsākās nakts reibumā sarunāts daudz un dzīve paspējusi gan sabrukt, gan negaidīti sākties no jauna. Otrkārt, dramaturgs un režisors Lauris Gundars latviešu teātrī vienmēr bijis izteikts sava ceļa gājējs, klišejisku priekšstatu apšaubītājs, izteikti analītisks mākslinieks, kura tekstiem un iestudējumiem raksturīgs primāri racionāli izskaidrojams konceptuālisms. Tak pēdējos gados Lauris Gundars bijis teksta autors vai režisors vairākiem darbiem („Vārnu ielas republika”, „Laimesciema podniekdarbnīca”, „Cīrulīši”), pie kuriem pieder arī „Advents Silmačos”, kur būtiskāka par racionāli izkārtotām struktūrām ir emocionālā intonācija. Pat ja, acīmredzot vairoties no sentimentālām banalitātēm, dvēsele tiek rūpīgi slēpta aiz dažbrīd pārspīlētas un dažbrīd pavisam nevajadzīgas groteskas, ir tik skaisti, kad „Laimesciema” enerģiskā mālu mīcīšana apstājas pie trauslas satikšanās starp vīrieti un sievieti vai „Cīrulīšu” mobilo telefonu zibināšana apraujas, mātei un pieaugušajiem bērniem pēc ilga pārtraukuma beidzot pa īstam ieraugot citam citu. Tieši lugas siltās intonācijas, oriģinālās un konsekventi realizētās idejas un precīzās struktūras dēļ uzskatu „Adventu Silmačos” par vienu no intriģējošākajiem jaunāka laika latviešu teātra tekstiem, un visvairāk negribētos, lai notiek tas, kas tagad – apmēram mēnesi pēc abām pirmizrādēm – jau notiek, publisko telpu ik pa brīdim apciemojot visgudrajam viedoklim – lugu neesam lasījuši, bet zinām, ka tā ir slikta. Dabiski, ja šādu viedokli pauž anonīms interneta komentētājs, bet mulsinoši – ja izglītots teorētiķis. Un nav pat runa tik daudz par konkrēto gadījumu, cik par tendenci vispār – mediju prasība viedokļus par izrādēm formulēt ātri, īsi un spilgti noved pie tā, ka rakstītāji bieži vairs neatļaujas vairākkārtēju aprakstāmās izrādes skatīšanos un laika tērēšanu lasīšanai.

Laura Gundara luga ir precīzi Blaumaņa lugas situācijās balstīta psiholoģiska spēle par to, kā varētu būt. Sasaukšanās ar iedvesmotājtekstu ir gan valodas stilizācijā, gan detaļās, bet pamatā „Adventa” autors Blaumaņa lugu, šķiet, izlasījis kā režisors, sacerot šķietami pazīstamo varoņu biogrāfijas it kā no jauna. Detalizēts abu „Silmaču” tekstu salīdzinājums varētu būt cita apcerējuma objekts, bet konsekventu sasauču nudien ir vairāk, kā varētu likties – gan formālās uzbūves, gan saturisko konsekvenču līmenī. Būtiskākais princips – Gundara lugā notiek tie paši notikumi, bet citu iemeslu dēļ. Gan krāsns sprāgst, gan sirdis lūst. Luga pretendē arī uz universālu līdzību par latviešu dabu – par augstprātīgo attieksmi pret citādo jeb svešo; par pielāgošanos un klusuciešanu; par meistarīgo spēju visu zināt par kaimiņu dzīvēm, kamēr pašam savējie skapji grabēt grab no skeletiem; par nespēju pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību gan intīmā, gan sociālā līmenī. Acīmredzot tieši vispārinājuma nolūkā lugā nav tiešu norāžu par darbības laiku, izņemot konkrētos decembra datumus un notikumu loģiku, kas liek domāt par neilgu brīdi pēc Blaumaņa notikumiem. Kaut gan iestudētājiem, kā rāda kardināli atšķirīgās Liepājas un Valmieras versijas, tieši laika norāžu neesamība radoši atbrīvojusi rokas, jo abu režisoru attieksme pret dramaturga piedāvāto situāciju ir principiāli dažāda.

Felikss Deičs – režisors, kurš savās izrādēs jau vairākkārt pierādījis, ka daudz kas Blaumaņa pazīstamajos raksturos tomēr nav tā, kā pirmajā brīdī izskatās, - „Adventu” uztvēris kā burtisku Blaumaņa turpinājumu un pie tā arī konsekventi turējies. Tieši Deičs savulaik ar panākumiem apšaubījis, ka „Ļaunais gars” un „Trīnes grēki” ir komēdijas, kaut arī Blaumanis tās tā nosaucis. Bet „Skroderdienas” arī pats Blaumanis neuzskata par komēdiju, tāpēc pārsteidz, ka „Adventu” Felikss Deičs galvenokārt risinājis komiskas tautas lugas atslēgā. Deičs izrādes notikumus konkretizējis uz Blaumaņa laiku, apmēram pusotru gadu pēc Blaumaņa lugas notikumiem. Bet tad būtu derējis konsekventāk rediģēt arī lugas tekstu, jo „sīcis” un „štrunts” Blaumaņa laika cilvēku mutēs griež mūsdienu skatītāja ausīs. Izrāde pretendē uz „tradicionālām” „Skroderdienām”, tikai ziemā. Tiek ceptas pankūkas, žīdi runā „žīdiski”. Arī Reiņa Suhanova un Ilzes Vītoliņas telpa un kostīmi veido klasisku latviešu lauku mājas kolorītu, kas gan netiek pilnībā izmantots. Vizuāli izteiksmīgā istabaugša, kurā cita starpā stāv arī zārks, radoši izmantota tikai vienā ainā, kad Aigara Vilima Pindaks tur, citiem neredzot, tukšo dienišķo kortelīti un noliek uz zārka vāka aizkostu pankūku. Diemžēl šādu paradoksālu smieklīgā – skumjā kontrastu izrādē ir maz un darbība lielākoties risinās sadzīviskā smagnējībā, akcentējot notiekošā komisko pusi. Piemēram, krāsns uzsprāgšana Gundara lugā ir loģisks un mērķtiecīgi pamatots notikumu virknes rezultāts: visi, pārņemti katrs ar savām problēmām, tikai piemet pa pagalei (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) jau sen pārkurinātajai krāsnij, bet tad, kad it kā visu meklētā Elīna šai svelmē gandrīz sadeg, to neviens sākotnēji pat nepamana. Diemžēl Valmieras izrādē rodas iespaids, ka krāsns sprāgst tāpēc, ka publika gaida, lai būtu kā Blaumanim.

Liepājas izrādē toties krāsns fiziski vispār nesprāgst, jo Ģirts Ēcis izmantojis Gundara lugu tikai kā inspirācijas avotu, lai, tekstu būtiski īsinot un pārceļot izrādes laiku uz 1939.gadu, radītu simbolisku un dažbrīd pat sirreālu rekviēmu vienas latviešu sētas pēdējam adventam. Mākslinieku Aigara Ozoliņa un Mārtiņa Feldmaņa radītajā pasaulē visu laiku pustumsā snieg, kuras vairs tikai viens pavards, slīd kājas un ragaviņas. Būtībā te ir divas pasaules – siltas gaismas piesildīts Silmaču mājas stūrītis, kas vienlaikus ir virtuve, pirts un istaba, turpat blakus arī malkas nojumīte un tad – sniegotā, tumšā ārpasaule. Sienas starp šīm telpām nav, tās iespējams brīvi šķērsot, un, lai arī cik cieši Silmaču ļaudis nepulcētos siltajā virtuvē, ārpasaule ar Ulmaņa un Hitlera radiorunām un sniegoto tumsu nemanāmi un nenovēršami ņem virsroku.

Raksturu un attiecību līmenī Gundara lugā respektēta Blaumaņa struktūra, tikai visi šai pasaulē ir nelaimīgi. Atteikšanās no Pičuka un Auces (der atcerēties, ka pirmais to klasisko „Skroderdienu” interpretācijā izdarīja Viesturs Kairišs jau 1998.gada JRT izrādē), kuri vienīgie spējuši nosargāt neapēnotu idilli, līdz ar to ir konceptuāla. Adventa galvenais psiholoģiskais samezglojums koncentrēts notikumus virzošajā četriniekā jeb, precīzāk, divos trijstūros: Antonija – Dūdars – Aleksis – Elīna. Psiholoģiski pamatotas ir viņu visu četru šaubas par to, kā būtu, ja būtu; vai tas, kas ar prātu beidzies, ir beidzies arī sirdī. Un dramaturga uzraktie katra varoņa individuālie kompleksi ļauj režisoriem un aktieriem piedāvāt atšķirīgus attiecību modeļus.

Vismazāk paveicies ir Elīnai, kurai vairāk ir funkcijas loma, – sakāpinātā emocionalitātē ar lielu grūtnieces vēderu viņa grib būt mīlama, ir greizsirdīga un ar savu ekstrēmo uzvedību faktiski kļūst par katalizatoru Alekša rīcībai. Šai ziņā nav konceptuālas atšķirības starp abu izrāžu Elīnām, kaut Valmieras versijā Elīna Vāne ir spēcīgāka, vitālāka, jutekliskāka, kamēr Liepājā Laura Jeruma – pagalam bezpalīdzīga, stumdāma nelaimes čupiņa.

Toties būtiski atšķirīgi risinās galvenā trijstūra attiecības. Valmieras Aleksis, Antonija un Dūdars ir trīsdesmit – četrdesmitgadnieki, kurus drīzāk ir nomākusi ikdienas rutīna, nevis nerealizēta kaislība. Annas Putniņas skaistā Antonija patiesā cilvēkmīlestībā grib pasauli ap sevi redzēt laimīgu, redz apkārtējo problēmas un enerģiskā optimismā cenšas tās risināt, bet mīl viņa nepārprotami Imanta Strada īgno, greizsirdības un neapmierinātības mākto Dūdaru. Drošivien abu aktieru partnerībā varētu vēlēties vairāk pustoņu un pāri rampai ejošas jūtu ķīmijas, bet tomēr Antonijas un Dūdara stāsts ir vienīgais, kam Valmieras versijā gribas sekot gan ar prātu, gan sirdi. Jo īpaši tādēļ, ka diemžēl ar Alekša lomu netiek galā Ģirts Rāviņš, par kura varoni var saprast tikai to, ka viņš negrib neko un nevienu.

Liepājas izrādes trijstūrī toties liekais izrādās Armanda Kaušeļa pagalam bezpersoniskais, sagurušais Dūdars, jo Ģirta Ēča versijā starp Antoniju un Aleksi patiešām nekas nav beidzies. Signe Ruicēna un Mārtiņš Kalita „Adventā” nospēlē savas līdz šim labākās lomas, viņu varoņi, kurus saista nepārprotama abpusēja kaislība, ir jauni, pievilcīgi un aizturēta dzīvesspēka pilni. Tāpēc tik izmisīgi rūgta ir šīs Antonijas rosīšanās it kā citu labā un tik nepārliecinoši šī Alekša mēģinājumi nomierināt nemitīgi raudošo Elīnu.

Galvenos varoņus kā greizajā spoguļattēlā kontrastē pārējie, daži arī pavisam negaidīti trijstūri: Kārlēns – Ieviņa – Joske; Joske – Zāra – Rūdis; Pindacīša – Pindaks – Bebene. Izaugušos bērnus Kārlēnu, Ieviņu un Rūdi abu teātru aktieri atzīstamā līmenī spēlē klasiski blaumaniskajā tradīcijā. Brīnišķīgi savās debijas lomās Valmieras teātrī ir dzirksteļojošu velnēnu atgādinošā Inese Pudža (Ieviņa) un naivi lācīgais Rihards Jakovels (Kārlēns). Salīdzinoši – Liepājas Ieviņa – Everita Pjata – izskatās daudz pieredzējušāka, valšķīgāka un, šķiet, ka Rolanda Beķera zēniskais Kārlēns no viņas bīstas bezmaz freidisku iemeslu dēļ. Valmieras Ingus Kniploka aizlauztākais un Liepājas Sanda Pēča puiciskākais Rūdis, līdzīgi kā Elīna, vairāk ir varonis – funkcija, kura slepenā mīla pret Zāru ne pārāk pārliecina, kaut gan šai raksturā iekodētā doma par Rūdi kā Dūdara jaunības spoguļattēlu ir pat ļoti interesanta.

Būtiska loma „Adventa” pasaulē ir žīdiem, jo tieši attieksmē pret viņiem jaunās, ne visai pievilcīgas krāsās, parādās latvieši, jo īpaši Ineses Ramutes un Ineses Jurjānes vitālā Pindacīša. Zāra kā koķeta, smuka lellīte Māras Mennikas un Anetes Berķes tēlojumā gan ir tikai margināla figūra, kamēr Joskes un Ābrama nezināmā biogrāfija uzrakstīta faktiski no jauna. Diemžēl Valmieras lieliskie aktieri Tālivaldis Lasmanis un Mārtiņš Meiers šais lomās ielikti tik groteskā formā, ka izsauc labākajā gadījumā jautrību, sliktākajā – neizpratni. Liepājas variantā Edgara Ozoliņa talantīgi nospēlētais Joske ir pievilcīgs, mūsdienīgs jauns cilvēks ar vērienu, ambīcijām un pārliecību par nākotni, kas jo īpaši traģiski konfrontējas ar izrādes darbības laika vēsturisko fonu. Toties Kaspara Goda dārgā kažokā (kostīmu māksliniece Kristīne Abika) ietinies Ābrams ir rafinēts, pieredzes rūdīts ciniķis, un, kaut arī lomas teksts būtiski īsināts, tieši viņš formulē šī stāsta esenci: - Ja tu taisi rebes ar Dieva noliktu kārtību, tu viņam acīs spļauj.

Lugā ir arī divas līnijas – regulārā it kā redzētā lidojošā šķīvīša pieminēšana un Bētlemes ainiņas uzvedums, kuru realizācija un līdz ar to arī skatuviskā interpretācija ir ļoti diskutabla. Lidojošais šķīvītis, pieļauju, iecerēts kā nesaprotamā, citādā ironisks simbols, tomēr kļūst par lugas stilistikā neiederīgu tēlu, un redzams, ka arī režisori nav zinājuši, ko ar to iesākt. Valmieras izrādē situāciju glābj absolūtā aktrise Dace Eversa, kuras Bebene ir tik šarmanti izklaidīga un nemitīgi noreibusi, ka uzreiz top skaidrs – šai nomoda sapņos ne tas vien varētu rādīties. Liepājā šai lomā Agnese Jēkabsone vairāk izlīdzas ar ārējiem paņēmieniem un par šķīvīti interesantāks viņai noteikti ir Viktora Ellera klamzīgais Pindaks.

Tomēr par vislielāko akmeni, kas smagi paklupina Valmieras versiju, kļūst caurviju motīvs par Bētlemes ainiņas uzvedumu Ziemassvētku vakarā. Lai šūtu tērpus izrādei, jaunajos Silmačos sabrauc skroderi un būtībā šim notikumam ir tā pati rituālā funkcija, kas Jāņiem Blaumaņa lugā – saulgriežu ritms atbrīvo cilvēku instinktus un atklājas patiesība. Lauris Gundars šo motīvu apvērš it kā otrādi, liekot Antonijai visiem mājas ļaudīm piemeklēt maskas, kuras uzliekot būtība būs redzama vislabāk. Tātad tikai slēpjoties atklājamies. Un caur vienotu pārtapšanas rituālu notiek arī cilvēciska izlīdzināšanās. Teorētiski skaidrs. Praktiski gan lugā, gan jo īpaši Deiča izrādē bībeliskie motīvi tiek uzsvērti tik intensīvi, ka maldīgi sāk likties – autoru galvenais mērķis ir skatītāju/lasītāju pārliecināt par kristīgo vērtību pārākumu pār Baibas Valantes harmoniskās (Liepājā – Ilze Būde) Tomuļmātes pagāniskajām dziedniecības metodēm. Pieļauju, ka dramaturga iecere bijusi cita – rādīt Ziemassvētkus kā laiku, kad latviešu tradīcijās kristīgie un pagāniskie priekšstati savijušies tik cieši, ka nošķirt vienus no otriem vairs spēj tikai izglītoti folkloristi. Nevarētu apgalvot, ka lugā tas būtu pārliecinoši izdevies, kamēr Ģirta Ēča izrādē gan. Liepājas izrādes varoņi lieto tikai budēļu maskas, tai skaitā pašu spēcīgāko no tām – Nāves masku, kas finālā Antonijai ļauj pārtapt par dvēseļu ganu jau citā pasaulē.

Blaumaņa lugas beigas ir šķietami laimīgas, Gundara lugas beigas šķietami tāpat. No sarežģījuma uz atrisinājumu, kaut varbūt iluzoru, izdodas tikt pašu cilvēku spēkiem un tikai no tiem būs atkarīgs, vai izdosies noturēties. Valmieras iestudējuma fināls ar izvērsto pārģērbšanos, garīgas dziesmas dziedāšanu un butaforiska jaundzimušā ielikšanu šūpulī labākajā gadījumā raisa asociācijas ar neveikli atveidotām brāļu draudžu tradīcijām, kopumā izskan gaužām didaktiski un faktiski sagāž daudz ko no tā, ko izrādes laikā izdevies uzcelt. Toties Ēča izrādes pārsteidzošā fināla, kas būtībā ilgst visu otro cēlienu, fascinējošā atmosfēra, liek atcerēties gan simbolisma teātra estētiku vispār, gan konkrēti – Alvja Hermaņa izrādi Melnais piens. Un šai gadījumā nav runa par tiešu ietekmēšanos, bet par intonatīvi radniecīgu pieeju lielajam jautājumam – vai pēc beigām (valsts, tautas, cilvēka…) vēl kaut kas ir iespējams. Un cik sāpīgi ātra reizēm var būt pāreja no dzīviem, kaislību un vēlmju māktiem cilvēkiem līdz skaistā skatu kartiņā sastingušai dzimtas fotogrāfijai.

Pievieno komentāru

Kultūra