Anete Simanovska grib "uzrakt" sajūtu, kāda bija tautas muzikantiem pirms simt un tūkstoš gadiem

"Man vienmēr gribējies zināt, kas ir visam pamatā," durbeniece Anete Simanovska vaļsirdīgi atklāj, ka vēlas "uzrakt" sajūtu, kāda bija tautas muzikantiem pirms simt un tūkstoš gadiem.

Sākums bija dziedāšana. Vidusskolas beigās ļoti paticis postfolkloras virziens, bet sapratusi, ka pašai nav tādas izglītības, lai "taisītu" mūziku.

Studējot Māksla akadēmijā grafiku un Kultūras akadēmijā kultūras teoriju, darbojusies folkloras kopā, tad ar draudzeni izveidojusi tradicionālās kultūras apzināšanas kopu "Trokšņu iela". Gadu gaitā ar folkloras materiālu esot darīts viss, kas ienāk prātā.

Pašlaik Anete dzīvo Durbē. Padonē ir viņas vecmāmiņas māju vieta un zeme. “Es apzinos, ka tā ir manu senču vieta, redzu apkārt daudzas sakarības.”

"Trāpīšana pa noti ir tikai maza daļiņa no tā, no kā veidojas mūzika. Daudzās muzikālajās tradīcijās tas nav pats galvenais."
Ja cilvēks sāk kaunēties, ka viņa dziedāšana neatbilst kaut kādai iedomātai prasībai, tas beidzas ar to, ka dziedāšana vispār tiek uzskatīta par kaunu. "Ja kāds iet pa ielu un dungo, tad pārējie domā, ka viņš ir nojūdzies vai piedzēries. Es spēlēju tāpēc, ka man gribas. Ja es viena pati uzkāpju uz skatuves, tad tāpēc, ka manī ir pietiekami daudz bezkaunības uzdrīkstēties."

Sarunu ar Aneti lasiet 8. augusta "Kursas Laikā"!

Pievieno komentāru

Kultūra