Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Pareizi ēst. Slimība vai modes tendence?

Ja pārliecība par pareizu uzturu un ēšanas paradumiem nekļūst sev un apkārtējiem apgrūtinoša, tad nav pamata runāt par psihiskiem traucējumiem, skaidro psihiatre Evija Siliņa. Sabiedrībā vairāk zināms par anoreksiju un bulīmiju, kad cilvēkiem ir tendence kontrolēt svaru, un šīs saslimšanas ir psihisko traucējumu klasifikatorā. Savukārt ortoreksija, kas ir apsēstība ar pareizu uzturu, ko dažkārt pat salīdzina ar narkomāniju, šajā klasifikatorā neietilpst. Ja tiek pārkāptas saprāta robežas un sākas ēšanas traucējumi, ir jāmeklē palīdzība, uzsver ārste.

Domā visu dienu
“Ortoreksija pagaidām netiek atzīta par psihisko saslimšanu, tā vēl ir ļoti jauna tendence mūsu sabiedrībā. Nebūtu pareizi uzskatīt, ka cilvēkam, kurš domā par veselīgu ēšanu, ir ortoreksija. Ortoreksija kā termins nozīmē, ka cilvēks ir pārņemts ar veselīgas ēšanas aspektiem tik ļoti, ka varam runāt par apsēstību. Liela uzmanība tiek veltīta, lai ēdiens būtu pagatavots un turēts pareizajos traukos, sagriezts ar pareizajiem virtuves piederumiem un vai tas ticis termiski apstrādāts. Nereti šādi cilvēki kļūst par pārliecinātiem vegāniem, zālēdājiem-svaidēdājiem,” stāsta psihiatre.
Internetā ir pieejami paškontroles testi. Vienā no tiem ir jautājums, vai par pareizu ēšanu domā vairāk nekā divas, trīs stundas diennaktī, lai neapēstu kaut ko neatļautu, kaitējošu. “Katrā gadījumā, ja cilvēks ilgstoši lielāko dienas daļu domā, ko viņš ēdīs un kur vajadzīgo dabūs, tas apgrūtina viņa ikdienu. Bieži šāda apsēstība mijas ar citu pamācīšanu, padomu un norādījumu došanu,” atklāj psihiatre.

Tīra pārtika – utopija?
“Pilnīgi veselīga ēšana – var strīdēties, kas tas ir. Katram viedoklis var atšķirties. Vienmēr, runājot par ēšanu, gribu piesaukt slaveno profesoru Danilānu – ar mēru jāēd viss, ko daba dod. Arī sāli un cukuru. Ja cilvēks ir vesels, organisms pats spēj tikt galā un izvadīt visu lieko bez jebkādas palīdzības,” uzsver psihiatre un atgādina: “Nekādas pārmērības nav labas, ir jāizvēlas zelta vidusceļš.”
Ģimene parasti vienojas, kā un ko ēd. “Dīvaini, ja katram ir sava ēdienkarte. Arī ciemos tad aiziet ir grūti, tur ēdiens var nebūt pa prātam. Mani pēdējā laikā satrauc pieaugošā tendence pārspīlēt olbaltuma, miltu, piena nepanesību, sabiedrībā kultivētais uzskats, ka nevar ēst to un to, uzsvaru liekot uz potenciāliem alergēniem. Ja bērns ilgstoši ēd tikai “tīru pārtiku”, nesaskaroties ar dažādiem olbaltuma veidiem, pastāv lielāks risks iedzīvoties alerģijā. To var salīdzināt ar imunitāti – ja bērnam ir saskare ar kaut nelielu netīrību, tad viņam imunitāte būs labāka nekā tam, kurš būs turēts sterilos, siltumnīcas apstākļos. Un atkal ir jautājums – kas ir tīrs un ko nozīmē tīra pārtika? Var pieņemt, ka arī avota ūdens, kas no zemes ir nācis, nebūs pavisam tīrs, jo daba tiek pastāvīgi piesārņota. Ko nozīmē ekoloģiski? Manuprāt, mūsu laikos tīras pārtikas jēdziens ir utopija,” teic E. Siliņa.
Ārsti satrauc, ka daudzi bērni ir ne tikai veģetārieši, jo neēd gaļu, bet vegāni, kas nozīmē, ka no viņu ēdienkartes pilnībā izslēgti jebkādi dzīvnieku valsts produkti. “Vecākiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo dzelzi un B12 vitamīnu var uzņemt lielākoties ar dzīvnieku valsts produktiem. Uzskatu, ka saruna ar profesionālu uztura speciālistu tādos gadījumos ir ne tikai rekomendējoša, bet obligāta,” norāda psihiatre.

Vainīga pārmērīga kontrole
Vienlaikus E. Siliņa atgādina par anoreksiju un bulīmiju kā bīstamiem psihiskiem traucējumiem. Anoreksija ir uzmācīga vēlme neēst, lai gan apetīte ir. Nepieciešamība izskatīties slaidam un patikt citiem pārņem varu, vadību pār dabiskajiem instinktiem. Šādi ēšanas traucējumi rodas laika gaitā, ja cilvēks nav apmierināts pats ar sevi un tādēļ meklē novērtējumu no ārpuses, vienlaikus riskējot ar dzīvībai svarīgajām funkcijām. Pētījumi rāda, ka anoreksija meitenēm ir apmēram desmit reižu biežāk kā zēniem. “Parasti ģimenē ir kontrolējoša māte, pasīvs tēvs. Atņemot bērnam visas tiesības kontrolēt savu dzīvi, kā kliedziens pēc vēlmes noteikt kaut ko – vismaz savu ēšanu – izpaužas anoreksijā. Visbiežāk anorektiķi slēpj, ka neēd, apzināti badojas, labprāt gatavo ēdienu citiem, vingro, lai būtu slaidi,” raksturo mediķe. Anoreksija nereti var būt arī pavadoša izpausme šizofrēnijai un citām psihiskajām saslimšanām. Tā ir bīstama – cilvēks var pat nomirt. Pētījumi uzrāda, ka ar anoreksiju sirgstošie veic pašnāvības tikpat bieži kā šizo-frēnijas pacienti. Visbiežāk pacienti nenonāk līdz psihiatram, bet, ja nonāk, tad caur somatiska profila stacionāru, norāda E. Siliņa.
Otrs zināmākais ēšanas traucējums ir bulīmija. Tā var būt anoreksijas sastāvdaļa. Cilvēks baidās pieņemties svarā, tādēļ no apēstā mēģina atbrīvoties, izraisot vemšanu, caureju un mazinot apetīti, tostarp lietojot medikamentus. Bulīmija var rasties arī gadījumos, ja cilvēkam iepriekš ir bijušas problēmas ar lieko svaru. Gan anoreksijas, gan bulīmijas gadījumā ārstēšana ir sarežģīta, jo pacienti parasti nesadarbojas ar ārstiem – baidoties pieņemties svarā, mānās un izvairās.
“Vissvarīgākais jebkuru ēšanas traucējumu gadījumā ir atrast cēloni, kādēļ radusies problēma un kādēļ cilvēks vēlas apliecināties tieši šādā veidā. Ļoti vēlams ir atrast atbalsta komandu, psihiatru vai psihoterapeitu, jo anoreksija var apstādināt pusaugu meitenēm dzimumnobriešanu, var iestāties neauglība, kā arī tā var beigties ar nāvi,” brīdina psihiatre. Visieteicamākā esot ģimenes psihoterapija, lai noskaidrotu problēmas, ko paši ikdienas dzīvē var nepamanīt. “Piemēram, bieži, mammām mīlot savus bērnus, mīlestība pāraug kontrolē, kļūstot par varas instrumentu,” min mediķe.

Raksts no laikraksta "Kursas Laiks" arhīva


Pievieno komentāru

Izklaide