Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Par šī gada bezmugurkaulnieku izraudzīts indīgais mārīšzirneklis

Latvijas Entomoloģijas Biedrība (LEB) par 2019.gada bezmugurkaulnieku izraudzījusies indīgo mārīšzirnekli (Eresis sandaliatus), aģentūru LETA informēja LEB pārstāve Inese Cera.

Viņa skaidro, ka mārīšzirneklis par gada bezmugurkaulnieku izvēlēts vairāku iemeslu dēļ.

"Pirmkārt, šis zirneklis pirmo, un pagaidām vienīgo (datēto), reizi konstatēts Latvijā 2014.gadā Garkalnē un līdz šim nav bijis ziņu par citām atrašanās vietām. Tādēļ būtu svarīgi uzzināt par tā izplatību Latvijā," norādīja Cera.

Kā otrs iemesls bijusi vēlme uzsvērt kukaiņu uz zirnekļu atšķirības. Lai gan abi piederot posmkāju tipam, tiem esot dažas ļoti atšķirīgas pazīmes. Piemēram, kukaiņiem ir sešas kājas, bet zirnekļiem - astoņas, kukaiņiem ķermeni veido trīs daļas, bet zirneklim - divas. Tāpat arī lielākajai daļai kukaiņu ir spārni, bet zirnekļiem tādu nav.

"Treškārt, pieņemts uzskatīt, ka zirnekļi ir ar neizteiksmīgu ķermeņa krāsojumu, necili un viegli saplūst ar apkārtējo vidi, taču mārīšzirneklis izceļas," pauda Cera.

Latvijā zirneklis tika atrasts Garkalnē, virsājā uz stigas. Zviedrijā šis zirneklis atrasts arī virsājos, saulainās nogāzēs, starp sūnām un ķērpjiem, kā arī saulainās un sausās laucītēs. Tur viņš augsnē veido piecus līdz desmit centimetrus dziļas un vienu līdz divus centimetrus platas alas, virs kuru atverēm apkārtni sedz aptuveni viens kvadrātmetrs haotiski novilktu dzeltenīgu vai zilganu tīmekļa pavedienu.

Galvenā mārīšzirnekļu barība ir vaboles, turklāt, mātītes savas alas praktiski neatstāj, bet tēviņi klejo. Tēviņi ir astoņus milimetrus gari, bet mātītes - 15 milimetrus garas. Tēviņiem vēders ir koši sarkans ar sešiem melniem punktiem, no kuriem divi ir mazāki. Mātītēm savukārt vēders ir melns ar baltiem matiņiem un gaišāku plankumu vēdera galā.

Mārīšzirneklis dabā ir aktīvs no aprīļa (marta beigām) līdz pat jūnija beigām (jūlija sākumam). Pārošanās noris pavasarī vai agri vasarā un mātīte pēc tam savā alā izdēj aptuveni 50 olas. Pirmo nedēļu pēc izšķilšanās mātīte baro jaunos zirnekļus, bet pēc tam pati nobeidzas un kļūst par barību saviem bērniem. Jaunie zirnekļi pārziemo augsnē tīmekļu kambaros un pēc ziemošanas sasniedz dzimumgatavību.

Atšķirībā no vairuma Latvijā sastopamo zirnekļu, mārīšzirneklis ir indīgs - viņa kodums var izraisīt niezi, sāpes, paātrinātu sirdsdarbību un drudzim līdzīgu stāvokli. Iepriekš minētie simptomi gan izzūd divu stunda laikā, taču vairākas dienas saglabājās koduma vietas jūtīgums. Kodums dzīvībai apdraudējumu nerada.

Mazā izmēra dēļ mārīšzirnekļi ir grūti pamanāmi, tādēļ LEB aicina iedzīvotājus būt vērīgiem, pastaigājoties pa virsājiem un priežu mežiem. Rokās zirnekli ņemt nav ieteicams, taču to drīkst iemūžināt fotogrāfijās, vēlāk par to ziņojot vietnē "www.dabasdati.lv".
LEB ir brīvprātīga, zinātniska biedrība, kas apvieno Latvijas un ārvalstu profesionāļus un amatierus, kuri pēta un aizsargā kukaiņus un citus bezmugurkaulniekus. LEB dibināta 1951.gadā un ir vecākā pastāvošā dabas izpētes biedrība Latvijā. Biedrība katru gadu kopš 1999.gada izvirza Gada kukaini un kopš 2008.gada arī Gada bezmugurkaulnieku ar mērķi izglītot sabiedrību par Latvijas dabu un iegūt vērtīgus datus.

Pievieno komentāru

Izklaide