Kur noslēpās Lielauces ezera zaļsvārces?

Šīs nedēļas iesākumā portāls "Rekurzeme" beidzot devās uz izslavēto Lielauces ezeru, kuru apsaimnieko akciju sabiedrība "Latvijas valsts meži" un kurš ir Latvijā populārāko un zivīm bagātāko ezeru skaitā.

Izvēlētā diena šoreiz iekrita pirmdiena, 9. novembris, kas Latvijā atnāca ar straujām gaisa temperatūras izmaiņām. Vispirms gan svētdienas vēlā pēcpusdienā sazvanījām ezera kontaktinformācijā norādīto tālruni un uzzinājām, ka laivu var dabūt laika posmā no septiņiem līdz deviņiem rītā.

Ceļš uz Lielauces ezeru bija jāmēro no Liepājas, tāpēc, lai laicīgi nokļūtu galapunktā, brauciens tika uzsākts sešos no rīta. Agrajā rīta stundā termometra stabiņš Liepājā bija noslīdējis pusotru grādu mīnusā - tik auksts šoruden vēju pilsētā vēl nebija bijis, bet, protams, ziemas cepure jau priekšējā vakarā tika atrasta un nolikta līdzi ņemšanai.

25 kilometrus attālajā Durbē jau vēl aukstāks - mīnus divi grādi, bet Skrundā jau pat trīs grādi mīnusā. Pavisam tuvu ezeram, Lielauces pagastā astoņos no rīta pat 3,5 grādi mīnusā. Piebraucot pie Lielauces pils, kur var novietot auto, uz mirkli var pajūsmot par skaisto ainavu, kādu citās copes vietās nesastapt. Ceļš līdz ezeram jāmēro kājām pa vairāk nekā 200 metrus garu dēļu laipu. Jā, Lielauces ezers sevi uzskata par visai nepieejamu, jo laiski ieritinājies purvainu mežu ielokā, tam nevar piekļūt, kur ienāk prātā.

Maksājot par laivu un makšķerēšanas licenci, uzzinām, ka šis nav pirmais aukstais rīts ezerā, viens esot bijis jau oktobrī. Tā kā esam pirmo reizi, tad no laivas devēja uzzinām, ka ezers nav no dziļākajiem, vidēji pusotrs metrs, ir vietas ar aptuveni trim metriem. Tāpat saņemam norādes, kurā virzienā makšķernieki visbiežāk laivo, kur ir labākās copes vietas, arī piebildi, ka pirmdienas rīts, kurš bija pilnīgi bez vēja, nav labākais copei, uz lomiem var cerēt, kad laikapstākļi nav tīkamākie un ezers pamatīgi šūpo. Bet neko darīt, ja diena, kad varam tikt uz šo ezeru iekrita tādā, kāda tā bija. 

Pirms deviņiem rītā esam laivā un piedzīvojums nezināmajā ezerā varēja sākties. Dodamies vienā no norādītajiem virzieniem. Rīts ļoti rāms, bez mazākā vilnīša. Jā, ezers tiešām nav dziļš un tā dibenu ļoti labi var redzēt, vietām ar zālēm, vietām tīrs. Pirmajā stundā pāris piesitieni, kas vairo optimismu, jo teikts bija, ka Lielauces ezerā var cerēt uz bagātīgiem asaru un līdaku lomiem. Iespējas izvilkt labus lomus ir lielas, jo katru gadu zivju krājumi tiek papildināti.

Kad saulīte mazliet sāk sildīt, mūsu laivas virzienā kāds mērķtiecīgi tuvojas. Vietējais uzraugs? Ezerā vietām ir daudz gulbju, mūs - debitantus - pamanījis kāds no jaunajiem gulbjiem. Tas piepeldēja pie laivas, ielūkojās iekšā, uzsāka sarunu. Iespējams, ka mēģināja norādīt uz labākajām zivju vietām, lai arī viņam kāda tiktu, bet gulbju valodu nesapratām, tāpēc ciemiņu uzcienājām. Kādu laiku tas bija mūsu sabiedrotais, neatstājot mūsu laivu ne par metru, taču pēcāk droši vien saprata, ka šie tik drīz zaļsvārci nenoķers.

Pamazām pamainot vietas ezerā un mānekļus, joprojām pa retam kāds piesitiens, bet bez neviena loma. Priekšpusdienā pamanām, ka ezerā ir vēl divas laivas. Kāda no tām izbraukā ezeru krustu šķērsu. Izrādās, arī pirmo reizi un ar bez nevienas copes. Mēs turpinājām pamainīt vietas, krājot nobrauktos kilometrus ezerā, bet bez rezultāta. Ap trijiem pēcpusdienā jau dodamies laivu novietnes virzienā. Lielauces ezers pirmajā reizē mums nebija veiksmīgs. Tobrīd krastā noenkurojas arī kāds vīrs. Kad izbraucam no Lielauces pirms teritorijas, redzam, ka viņš dodas prom un maisiņā līdaka. Kāds tomēr nepalika tukšā. 

Endomondo aplikācija vēstīja, ka ezerā nobraucām 4,65 kilometrus. Tātad lieliski pavadīta diena uz ūdens. Pilnai laimei būtu bjusi vismaz viena līdaka, bet tā lai paliek nākamai reizei. Noteikti šajā ezerā vēlreiz atgriezīsimies, lai atrisinātu mīklu, kur noslēpās zaļsvārces. Cik jums veiksmīgs ir bijis Lielauces ezers? Kādi lomi?

Pievieno komentāru

Izklaide