Vienveidīgā ēdienkarte

“Vienota informatīvā telpa” – pēdējā laikā jēdziens izskanējis bieži, taču pat kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende ar traģikomisku vilcināšanos uz LTV raidījumā “100. panta preses klubs” uzdoto jautājumu “Kā tas jāizprot?” atbildēt...Iznāk, ka gribam kaut ko, taču īsti nezinām, ko. Lai gan tikko esam nosvinējuši Latvijas Republikas neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienu, jautājums par informatīvo telpu un tās saturu ir ne mazāk aktuāls kā pirms 22 gadiem. Jā, problēmas gan citas, taču acīmredzot tas, par ko un kā vēsta mediji, cik liela auditorijas daļa tiek uzrunāta, ir lieta, kas aktualitāti nezaudēs nevienā laikā. Gribētos cerēt, ka iecere par vienotas informatīvas telpas izveidi nāks par labu viedokļu daudzveidības izpausmēm un sabiedrības redzesloka paplašināšanai. Citādi vienveidīgā informācija ar dzeltenu nokrāsu, ko pēdējā laikā publiski cenšas “izspļaut” pēc iespējas vairāk, atrofē smadzeņu šūnas un piespiež cilvēku nolaisties līdz dārzeņa līmenim. Var jau saprast, ka daudzi mediji šo paņēmienu izvēlējušies kā vienīgo, lai izdzīvotu mežonīgā kapitālisma apstākļos. Galu galā zemāko dziņu un instinktu apmierināšana allaž būs primāra. Taču netrūkst arī cilvēku, kuri labprāt lasītu, skatītos, klausītos ko pilnīgi atšķirīgu.

Taču nereti šķiet, ka mediji paši rok sev kapu, piedāvājot jau iepriekš minēto “dzelteno zupu”, katlā gāžot visu pēc kārtas un nešķirojot, kas vērtīgs un kas ne. Tā veidojas apburtais loks – nepiedāvā neko citu, jo it kā nav pieprasījuma. Un arī nepieprasa, jo nesaskata iespēju, ka kāds to varētu piedāvāt. Taču, līdzībās runājot, vienveidīga ēdienkarte ātri apnīk un nenāk par labu veselībai. Jācer, ka pagaidām daudziem mistiskā “vienotā informatīvā telpa” nebūs kārtējā pliekanā zupiņa, bet gan plašas izvēles iespējas ar daudzveidīgu ēdienkarti.

Pievieno komentāru

Blogi