Tiesības uz...

Kā jau bieži gadījies, atkal, šķiet, gribam skriet pa priekšu ja ne visai pasaulei, tad Eiropai jau nu gan. Tāds iespaids rodas, uzzinot, kā dažās izglītības iestādēs reaģē uz valsts institūciju rosinājumu pievērst uzmanību tam, kā tiek...Zinot valstī plaši attīstīto birokrātiju, var saprast vadību – nebūsi kādu no priekšrakstiem ievērojis, tevi sodīs, par spīti jebkam. Taču gudrs cilvēks pie vadības stūres pratīs pastāvēt pret absurdiem lēmumiem, lai sekotu likuma garam, nevis burtam.

Bez šaubām katrai personai ir tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Taču, ja rekomendāciju ievērotu burts burtā, mūsdienu tehnoloģijām pārbagātajā laikmetā būtu jāslēdz visas jau pastāvošās izglītības iestāžu mājaslapas un jāpārveido tās par tādām, kur ir tikai teksts vien. Nav gan teikts, ka arī tas birokrātus apmierinātu. Varbūt vēlāk izdomātu, ka nedrīkst pieminēt, piemēram, bērnu vārdus. Nav grūti iztēloties, kā tādā gadījumā izskatītos teksts, kurā stāstīts kaut vai par izcilākajiem skolēnu panākumiem olimpiādēs un konkursos.

Šķiet, tādēļ, ka nekritiskas normas ieviestas bērnu tiesību aizstāvības vārdā, brienam arvien dziļāk un dziļāk purvā. Pirms kāda laika interneta vidē klejoja jociņš, kurā salīdzināts, kā augām mēs paši un kā aug mūsu bērni. Ar humoru tika secināts, ka esam izdzīvojuši – par spīti tam, ka kāpām kokos, braucām ar velosipēdiem, palikām vieni mājās, palīdzējām sakopt skolu, vasarās strādājām algotu darbu un darījām daudz citu lietu, kas mūsdienās bērnam lielā mērā liegts. Katrā jokā ir daļa taisnības. Bērnus atstāt nepieskatītus, protams, nav pieņemami. Taču sargāt viņus no katras maigākās vēja pūsmiņas arī nav saprātīgi. Risinājums – zelta vidusceļš un pieaugušo saprātīga rīcība.

Pievieno komentāru

Blogi