Stāstiņi par jautrību

Ne tik bieži sanāk par ziņu sižetos dzirdēto garšīgi pasmieties, bet tā gadījās, kad televīzijā kāds no Saeimas deputāta Nikolaja Kabanova “Saskaņas centra” frakcijas biedriem klāstīja, ka tajā ir pārrunāta šī kolēģa uzvedība...Kāds man...Kāds man līdzās esošs skatītājs to uztvēra kā apliecinājumu Kabanova iekšēji lietotajai dzirai, un mums bija iemesls jautrībai. Neveikli izvēlētie latviešu valodas vārdi būtu trumpis seriāla sižetā.

Izskanot no valsts augstākās varas pārstāvja mutes, tie smieklīgi ir tikai virspusēji. Mieles ir jo rūgtākas uz fona, kurā Kabanovam gandrīz kā ordenis tiek piekabināts fakts, ka viņš jau agrāk, 2006. gadā, atļāvies necienīgi izturēties pret valsti – šņaucis degunu Valsts prezidentes karogā, par ko saņēma “bargu” sodu – atstādināšanu no darba Saeimas Ārlietu komisijā. Bet 2011. gadā viņš pārkāpa deputāta zvērestu, parakstoties par krievu kā otru valsts valodu, par to saņemot tikai rakstveida brīdinājumu. Pavisam šķērmi paliek, ka šis deputāts strādā apakškomisijā, kuras nosaukumā ir vārdi “valstiskā audzināšana”.

Salīdzinājumam gribu pastāstīt gadījumu iz kādas Latvijas pilsētiņas dzīves. Pie mātes latvietes ciemos atbraukusi meita, kura dzimusi un joprojām dzīvo valstī, kurā runā krievu valodā. Meita, Latvijā uzturoties tikai mēnesi, prasījusi un pierakstījusi dažādu vārdu tulkojumu, lai, piemēram, veikalā preci varētu paprasīt latviski. Gadījies arī kuriozs. Sieviete pārdevējai pēc iepirkšanās paldies vietā pateikusi: “Labdien!” Pārdevēja šo misēkli sapratusi un uzņēmusi ar saprotošu smaidu un atzinību. Šāda kļūda pat iepriecina, ja liecina par cilvēka cieņu pret valsti, valodas prasmes līmenis te nav pat svarīgs.

Pievieno komentāru

Blogi