Rūpēs par deķi

Runājot par pašvaldību vēlēšanām, daudziem pirmais brīnums bija, ka nepārvēl pagastu pārvalžu vadītājus, bet gan domes deputātus. Tagad dzird brīnumainas versijas, kā atrast īsto, savējo deputātu. Uzreiz rodas jautājums, kas tad ir...Vieni...Vieni izvēlas pēc pagasta principa – būs no mūsu pagasta, aizstāvēs pagasta intereses, stieps deķi uz mūsu pusi utt. Bet stāsts taču ir par novadu! Novada deputātam vajadzētu būt, kā tagad smalki teikt, ar tādu kapacitāti, lai spētu padomāt par līdzsvarotu attīstību, lai skatās tālāk par paša durvju priekšu, lai saskata ne tikai savu pagastu. Protams, arī saskatīt pagastu jau ir progress, ja par atskaites punktu ņem zemāko morāles un atbildības latiņu – saskatīt tikai savas intereses un iespējas. Dažviet liekas, ka jau tā ir uzvara, ja tiek salabots sliktākais pagasta ceļš, nevis noasfaltēts gabaliņš pie priekšnieka mājas.

Es priekšroku dodu deputātu izvēlei pēc morāles principa, ģeogrāfiju atstājot otrā plānā. Ja cilvēks ir atbildīgs, viņa atbildības loks viegli paplašinās, ja vien doma spēj lidot plaši.
Otra nepieciešamā lieta, kā šogad sapratu, ir kauna jūtas. Vēlams, lai deputāta kandidāts būtu bijis mājās, kad kaunu dalīja, un sirdsapziņu nebūtu līdz ar speķa maizi apēdis. Vēl ir cerības saklausīt no vecākās paaudzes “nu kā tam vienam cilvēkam nav kauna!”. Ja vien vecie spēs padomāt par jaunajiem un neturpinās padomju laika iedzīto bezatbildību “manam mūžam jau pietiks” un tiesisko nihilismu – kas pieder visiem, nepieder nevienam, tad jau var paņemt katrs, kas pie siles tuvāk. Un savējais tad ir tas, kas pats zog, bet arī padalās un tātad ļaus zagt arī saviem pakalpiņiem. Vai tad grūti kungam pakalpot?


Pievieno komentāru

Blogi