Pašu valsts, pašu valdība

Aprīļa beigās Liepājā vēsturiskajam notikumam neatbilstoši klusi aizvadīta Karostas blokādes gadadiena.Civilmilitārā operācija būtu ievērojama kaut vai ar Latvijas ambīcijām un gatavību ierādīt īsto vietu tam, ko vismaz Jūras spēku...Civilmilitārā operācija būtu ievērojama kaut vai ar Latvijas ambīcijām un gatavību ierādīt īsto vietu tam, ko vismaz Jūras spēku kapelāns Viesturs Kalniņš piemiņas plāksnes iesvētīšanā nosauca īstajā vārdā – okupētājvalsts karaspēks. Kautrība par devumu savas valsts neatkarības kaldināšanā ir nevietā, vēsturisku panākumu noklusēšana ir noziedzīga, lai arī nenoliedzami – kādam izdevīga. Šaubos, vai Latvijas valstij. Vairāki krievvalodīgi vīpsnātāji pēc pasākuma ir burkšķējuši, ka “lielā un neuzvaramā” Krievija būtu saminusi Latvijas zemessargus, ja vien būtu gribējusi.

Iespējams, bet tad jo vairāk jāapbrīno vīru gatavība cīņai par savu valsti. Un vēl vairāk kauns par visiem, kuri vēlāk nav pratuši šīs valsts intereses pietiekami augstu turēt un aizsargāt. Māra Pūķa grāmatā “Pašu valdība” var lasīt arī par 1990. gada 21. aprīlī Rīgā, “Daugavas” stadionā, notikušo sapulci, kurā piedalījās vairākums no tolaik ievēlētajiem pašvaldību deputātiem, vairāk nekā astoņi tūkstoši “pašu cilvēku”. Tur, ne Augstākajā padomē, notika pirmais balsojums par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Tur tika pieņemta arī deklarācija, kuras aicinājums visiem un ikvienam joprojām ir aktuāls – uz demokrātiskiem, līdztiesīgiem pamatiem veidosim sociāli taisnīgu sabiedrību, cilvēka cienīgu dzīvi! Tāpat kā Brīvības cīņu īstā frontes līnija tagad iet vien pār katra sirdi, turpat jāmeklē atbilde, vai esam drosmīgo pusē, kas seko šim aicinājumam, vai arī svarīgāk ir spraust savu tauko karoti aiz debesu malas.

Pievieno komentāru

Blogi