Paradumu paradigma

Paceļojot pa Eiropu, ļaujos kārdinājumam salīdzināt arī cilvēku paradumus un to ietekmi uz sabiedrību ilgtermiņā. Daudzie krodziņi un darbnīcas, veikaliņi Londonā; Briselē, Antverpenē – ēstuve pie ēstuves. Brīžiem liekas, ka...Paradums ēst ārpus mājas, baudīt sociālo dzīvi krodziņos un ļaut amatniekiem nopelnīt, nevis ar visu cīnīties pašam, dod darbu veselam lēvenim cilvēku. Sistēma ļauj arī nopelnīt šāda dzīvesveida uzturēšanai.

Tautas skaitīšanas dati liecina: ja 1930. gadā pilsētnieki bija trešā daļa iedzīvotāju, 2010. gadā situācija ir pretēja – laucinieku vairs ir tikai mazliet vairāk par trešdaļu, 13 procenti ir “pilsētlauku” iedzīvotāji. Bet iedzīvotāju skaits un blīvums ir pārāk mazs priekš sekmīgas ES valsts un bieži no uzņēmējiem dzirdams – nekas neatmaksājas. Beļģijā ar divreiz mazāku teritoriju pamanās dzīvot piecreiz vairāk cilvēku.

Protams, savs skaistums ir naturālajā saimniecībā, prasmēs šūt, adīt, ēst vārīt, salabot ūdens krānus, transportlīdzekļus un uztaisīt mēbeles, taču plašos mērogos tas neveicina sadarbību un ekonomisko attīstību, valstisku patstāvību. Latvieša paradumi no laikiem, kad “katrs savā viensētā, mežā vidū, klusumā”, mainās smagnēji un tagadējos apstākļos īsti nefunkcionē. Vienīgais, kas paliekoši mainījies uz “moderno” pusi – bērnu daudzums ģimenē. Precīzāk – bērnu mazums.
Kādi ir latviešu paradumi, kas veicinātu ilgtspējīgu sabiedrību tepat Latvijā? Kopt kapus? Dziedāt korī? Uzņemties iniciatīvu, pirkt zemi, dot darbu vai arī kaut kur maliņā pacietīgi zāģēt zaru, uz kura pats sēž? Toties zāģē pats – kā jau kārtīgam amatniekam pieklājas.

Pievieno komentāru

Blogi