Par noslēgto latvieti

Tieši pirms pus gada es un mans vīrs, iekāpjot Liepājas tramvajā, katram klausīties gribētājam vēstījām – „Mēs dzīvosim Liepājā!”, katram autobusā sēdošajam – „Mēs dzīvosim Karostā!”, jo mūsu prieks bija pāri plūstošs. Vēl joprojām katru,...Kravājot iedzīvi, lai pārvāktos, es „ieguglēju” Karosta, Turaidas iela. Ar prieku secināju, ka eksistē biedrība ar tik avangardisku nosaukumu kā „Karostas glābšanas biedrība” jeb KGB. Atradu informāciju, ka manis pamanīto, uz novembra un drūmo māju fona, gandrīz vai sirreāli smuko bērnu laukuma izveidošanu atbalstījusi Hipotēku banka. Nopriecājos dubultā. Tātad – nav vienalga, šeit cilvēki ir radoši un rūpējas par bērniem. Pavasarī būs arī Annai kur spēlēties. Diemžēl šopavasar mums visbiežāk iznāk staigāt gar kanāla malu ar plastmasas spaini un grābekli rokās, jo smilšu kastei pāri vāks un priekškaramā atslēgta. Pareizi jau ir – priekš kaķiem un huligāniem.

Šodien beidzot redzu, ka smilšu kaste vaļā, bērni spēlējas, arī pieaugušie turpat, un gāju palūgt atslēgu. Nemaz nešaubījos, ka man atslēgu iedos, jo mana Anna taču arī ir Karostas, Turaidas ielas un šīs sētas bērns. „Varat nākt spēlēties, bet atslēgu es nevīlēšu, jo no jūsu mājas te nāca un lauza.” „Bet mēs tikai no Jaunā gada dzīvojam.” „Nē, smilšu kaste ir mūsu mājai. Paejiet tālāk, citā pagalmā un apsēdieties tur uz soliņa, tad redzēsiet...” „Aiziešu arī...” Laikam jau kļuvu aizvien īgnāka. „Vai tad es un mana meita izskatāmies pēc tādiem, kas nāks un lauzīs?” „Būs atstāts vaļā, aizmirsts.... Mantas pazudušas.” „Bet jūs jau ne par savu naudu to laukumu uzcēlāt, bet bankas...” „Mēs ar vīru smiltis vedām. Smilšu kaste ir mūsu mājas bērniem un viss.”

Gājām prom. Aiz mūsu mugurām palika atvērta smilšu kaste, izceptās smilšu kūkas, smejošs bērnu bariņš... Ar kuriem taču varētu iedraudzēties, tas būtu tik labi, ja arī mana Anna, kā savlaik es, ikvakaru gavilējoši sauktu – „es eju laukā!” Un palika arī divas mammas ar kurām taču tik labi būtu bijis izrunāties, kā tad te, Karostā, klājas, vai KGB glābj tikai paranormālas parādības, vai...

Vai tiešām tik ļoti jāšķiro savējie un svešie? Tik ļoti jāsargā sava teritorija? Vai vairāk neeksistē tāds jēdziens kā „sabiedriskais labums”, tāds dvēseles stāvoklis kā „prieks” un tāds cilvēks kā „kaimiņš”. Ja mēs, izmirstošā nācija, katrā pretimnācējā saskatīsim apdraudējumu, valsti neuzcelsim un, iespējams, pat smilšu pilis vairs ne.

Pievieno komentāru

Blogi