Par dzīvi un papīriem

Gatavojot rubriku “Toreiz un tagad”, runāju ar stūrmani Kristīni Timbru. Gan toreiz, gan tagad – Kristīne Timbra, bet izpaliek vesela epopeja ar uzvārda mainīšanu, laulības ostā stūrējot, ar uzvārda atgūšanu, no ostas tiekot...Tagadējā...Tagadējā kopdzīvē uzvārds palicis tāds pats kā pirmsākumos – lai nav ķēpa ar dokumentiem. Sensenajos patriarhālajos laikos sievieti “par pilnu” ņēma tikai komplektā ar vīru, ko apliecināja uzruna – Bērziņa kundze, piemēram.

Bet laiki mainās, dzīves temps tāpat. Uz niansi savulaik norādīja arī Zane Vilnīte – mūsdienām atbilstoši ir Vilnītes kundze, pati par sevi. Nevis Vilnīša kundze. Vēl mūsdienīgāk ir palikt savā “meitas uzvārdā”, apliecinot pavisam spēcīgu “pati par sevi”, kas ne vienam vien vīrieša cilvēkam šķiet lieki un nesaprotami. Bet – laikiem jāmainās līdzi arī negribot.

Gadu gaitā zudis zīmogs pasē par laulību, turpmāk nebūs arī ieraksta par tautību. Pat ja ļoti grib, pase nav un nebūs tas dokuments, kas apliecinās – esi pielaulāts tam un tam, pēc tautības esi tas un tas. Laikam jau tāpēc, ka neviens “no malas” neuzņemas atbildību izvērtēt un atstāj to uz katra sirdsapziņas – esi precēts vai ne, jūties kādai tautībai piederīgs vai ne. Ja vajadzēs laulātā mantu, gan jau pietaupīsi laulības apliecību, bet ja mantas nav – rullējam tāpat! Pilsonība ir cita lieta – valsts apliecina, ka esi savējais.

Ar tautību ir citādi, tikai tautības dēļ “izsist labumu” visiem nav lemts. Un ej nu saproti, kā tā tautība veidojas – tagad katlā vārās vairs ne tikai ķiļķeni un klimpas. Es tomēr turēšu īkšķi, ka, zūdot no pases, arī ieraksts “latvietis” pārcelsies uz sirdi.

Pievieno komentāru

Blogi