Nenoniecināsim sevi!

Šoreiz uz valsts svētkiem apkārtnes ļaudīm vaicājam, kādu gribētu redzēt Latviju nākotnē – tuvākā, tālākā, pašam priekš sevis vai globālā skatījumā. Arī redakcijā tiek pārrunāta karoga nozīme šodien, kad to izmanto gan sporta,...Lāčplēša...Lāčplēša dienā, kā bērnībā mācīja vecāki, aizdedzināju svecīti logā un uzmetu aci, vai arī kaimiņi pretējā mājā to izdarījuši – svecīte dega vien vienā logā. Pretēji bija bērnībā, kad daudzdzīvokļu namos katrā logā dega pa svecītei. Tā jau laikam ir, ja cilvēkam ko aizliedz, viņš to dara par spīti. Bet tagad, kad to var darīt bez bailēm par sankcijām, to atceras retais.
Jaunākā akcija ir sarkanbaltsarkano lentīšu piespraušana sirds pusē, bet paradokss ir tāds, ka par piespraušanas veidu latvieši nespēj vienoties. Vieni liek kā V burtu, kā uzvara (no angļu – Victory), bet otri teic, ka tas ir kādas politiskās partijas simbols, bet citi veido kā uguntiņu. Kolēģe jau smej, latvieši pat par lentītēm nespēj vienoties, kur nu vēl par citiem jautājumiem.
Man patika pāvilostnieka Ģirta Vagotiņa-Vaguļa doma, ka latviešiem nākotnē vajadzētu kļūt lepnākiem par saviem darbiem, nenoniecināt to, ko citi dara, un beigt uzsvērt slikto. Mēs visur gribam atrast slikto, gribam redzēt citu kļūdas un par tām pat priecāties savā ziņā, bet labos darbus pamanīt gan negribam. Nevajag varbūt celt to asti kā sunim, bet līdzcilvēkiem pateikt paldies kaut par nogrābtajām lapām vai nokrāsoto sētas žogu. Svētkos vairākos novados paldies teiks tiem ļaudīm, kas darījuši labu, likuši savam novadam ar sevi lepoties. Un nevajag pat daudz darīt. Vienkārši darīt pēc labākās sirdsapziņas.

Pievieno komentāru

Blogi