Nakts baudas

Aizvadīta Muzeju nakts, kā jau ierasts – lielas ļaužu masas apstaigāja muzejus, kur ikdienā varbūt kāju nesper.Šo faktu var vērtēt ar divējādām jūtām. No vienas puses – apsveicami, ka tik daudz cilvēku vēlas baudīt kultūras un mākslas...Šo faktu var vērtēt ar divējādām jūtām. No vienas puses – apsveicami, ka tik daudz cilvēku vēlas baudīt kultūras un mākslas krātuvju bagātības. No otras – vai tikai reizi gadā būtu vērts iegriezties muzejā? Ir ģimenes, kur bērnus no mazotnes audzina interesēties par notikumiem vēstures un kultūras laukā. Taču ir jaunie cilvēki, kuriem vienīgā saskare ar to iznāk tikai tik, cik paredzēts skolu programmā. Droši vien tiem, kuriem muzeju apmeklējums ir retums, daudzveidīgās un atraktīvās izdarības Muzeju nakts laikā ir lielisks rosinātājs iegriezties tur vēl kādu reizi. Taču ne mazums ir ļaužu, kuriem no plānotajām nakts baudām nekas prātīgs nesanāk – tās pārvēršas maratonā, rikšojot no objekta uz objektu, vai arī par burzīšanos pūlī, tā arī nespējot ne ko kārtīgi ieraudzīt, ne sadzirdēt.

Vērā ņemams likās kāda muzeja darbinieka ieteikums izvēlēties daļu no piedāvājuma, necenšoties sasniegt Ginesa rekordu apmeklējumu skaita ziņā. Ja lielākā daļa Muzeju nakts pasākumu apmeklētāji izvēlētos šādu taktiku, ieguvēji būtu visi. Daudz no svara arī tas, vai muzejnieki sasparojas tikai vienai reizei vai arī apmeklētājus cenšas piesaistīt ar ko aizraujošu un saistošu pastāvīgi. Par laimi, vairumā gadījumu muzejos, par spīti salīdzinoši nelielajam atalgojumam, strādā sava darba entuziasti. Būtu labi viņu darbu novērtēt biežāk tieši mums, apmeklētājiem. Tad mēs būtu gan erudītāki naksnīgo baudu baudītāji vienā īpašajā pasākumā reizi gadā, gan arī pamazām audzētu lepnumu par savu valsti un tās neizsmeļamajām kultūras bagātībām, no kurām daļa apkopta muzejos.

Pievieno komentāru

Blogi